Bavarijas Latviesu vestnesis, April 25, 1951

              Kar ir pārējie ?
š _. -f
H E M S. KAUMlVA JAUNftS GEAHKAS* BBT lAS H A I
» mTRINIMI PASI lAKSTA LUGAS
VĒSTULE LATVIJAI NO AUSTRĀLIJAS
Sis rakstiņa, nav domlti Austrāli­jas
kultūrāl&ft dzīves apskatam, citā­di,
pat ar visām māju būvēm un pirk­šanām,
?a« uūtu pamatīgi (jcrš un ar
visai iatciliem uzfikaitijumiem. Drau­dzes,
biedrības, teātri, u. t. t. strādā
raženi. Teātrinieki, ja nevar izlīdzē­ties
citādi, pat paši raksta jaunas
lugas. Tā nes^m Pērtā, piemēram, ra-
Aitt^ilijat latvieit pirējai mūsts
trimdliiiektt eeimei lināmi kā sparīgi
māju būvitāji ufi pircēji. Bet vai
iejienes Utstleil domi tikai par «avi,
vai kulturālā dzīve pilnīgi iesaluši?
Tā gloii nav, kaut ar aevišķu lepnu­mu
gan sev roku uz krūtīm nevaim
fist
Bet ir, protams» ari izņimumi.
Ja Austrālijā ir laikraksts Austrā­lijas
latvietii, tad taa tikai vi<fna pa­ša
dlvSka nopelns. Sls cilvēks vēl
lodies, kad avīze iznāk 2 gaduit, ir
ekspeditors, kantorists, konektors,
redaktors, izdevējs un ari mašlnburt*
licis! Cilvēkam, kas nekad nav bijis
burtlicis, dabūt atļauju austrāldlešu
spiestuvē sēsties pie saliekamās ma-ilnis
— tas jau ir brīnums pati par
sevi. Bez tam — kur tad tā dro»m^
sēkt salikšanu 1)ez jebkādām priekš-zinllanāml
Rezultātā: avīze ganarie-spiedklūdām,
bet pirmo reizi Austri-lijl
iespiests latviešu laikraksts. Kad
salikums gatavs, viss smagais svina
blāķis Jāved uz otru spiestuvi, kur
avīzi iespiež. Abās spiestuvēs sāku-mi
prasa vienu un to pašU: „Bet vai
tikai nerakstāt par komunistiem un
politiku?" Izdevējam jāatbild: ,.Ja
kaut ko tamlīdzīgu rakstīsim, tad ti«
kal pret komunistiem." Abi apmie­rināti.
Lasītāji nezina, kādos ārkārtīgi ne­apskaužamos
apstākļos rodas avīze.
Tie zina gan prasīt avīzes paplašina*
ianu. Ari tā vairs nav iālu: A. L,
kas sāka iznākt rotēts, tad fototech-nikā
un tagad iespiests, maijā vēl pa­plašinās
formātu. Sis viens cilvēks,
kas visu to veic, ir Emils Dēliņi Pal­dies!
Ktir tad palicis prof. P. Jureviis?
Tl varbūt dažreiz domā Latvijas la­sīti]!,
pieraduii laikraksti arvien re­dzēt
profesora publicējumus. Piof. P.
Jursvičs ir valodu skolotijs Ņūsiut-veltsi
mazi ciemi Valli Valli. Vie-ni
klasi viņam» piemēram» ir tikai
vieoi skolēns, kas nicis grieķu va*
lodu» tas pats latvietis!
Kidu laiku profesors bija mišķi
aizņemts, palīdzot tautiešiem vēstuļu
rakstišani ASV prezidentam H, Tru-menam,
lai iestātos par latviešu bij.
karavīru ielaišanu ASV. „B9am kūtri.
Ļaudis šai akcijai vajag specilili mu-dinit,
dodot gatavus paraugue un pat
uzrakstītas vēstules, citidi nekas ne­iznāk,"
stāstīja prof. P. JureviiEis.
Grafiķis Slgurds Kalniņš, kas Au-strillji
ieradis no Vādjas franču
joslas, pabeidzis grāmatu ar 30 grafi­kām
so mūsu trimdinieku dzīves. Sa-gaidims,
ka grimata iznāks Austrā­lijas
Latviešu apgādā.
Bet nekas nav dzirdams, ko pasā-ds
Herberta Sils, kas Vācijas trimdā
bija nevien čakls grāmatu lusirēiājs,
bet ari līdzstrādnieks mūsu p«(riodi-k
i . Jācer, ka mākslinieks atmelii pe­simismu,
kas to mocīja priekš 2 ga­diem.
Ierodoties Austrālijā, viņš tei­ca:
„Ko nu vairs par glezniecību.
Esmu tikai ceļu būvju strādnieks."
tegrida VIksaa
B O M A N S
(67. tuiplnājums)
,rB'e< k i Jūs izskaidrojat tās laivas, kas nakts ttnsssi zogas
ta Zviedriju, pH^esEdamas pat d(!Eertieŗus? Ari ar ticību mūsu
uzvarai un dzimtenes mīlestību?"
Dagnija uflsmanīgi paskatīja» Kapteinī, bet tas loti mierīgi
aizdedzināja cigareti un parauistlja plecus. .
„Var jau vienmēr būt kādi Izņēmumi — un iespējams arī,
ka šai sakarībā daudz vairāk klīst baumu un pļāpu, nekā tam
būtu pamats. Es personīgi domāju, ka ir pārāk liels risks do­ties
jūrā mazi zvejnieku laiviņā — Ipa»i, ja nav pat nekāda
iemesla šSdai muļķīgai panikai"
„Ir ļaudis, kam iemeslu netrOkut," atmeta elkais un sarauca
pieri.
„Ak, ne jau katrs to domll tik ļauni — bagāta, neitrāla
zeme, bez uzlidojumu un kriew briesmām," ieminējis vakara
saimnieks, bet skatiens, kidu tam uzmeta mazais (ilzelzkrust-nieks,
apklusināja viņu pusvārd^l.
Aizpildījis nejauko klusunm ar jaunu tostu, Holsts pasauca
savu paviru, un pēc maza brila galdā parādījās kafija ar
Kapteh^a atnesto konjaku.
,3s bīstos, ka drizumi var «agaidlt rīkojumu, ka no i l tuvā
piekrastes rajona, pat no visai Kurzemes liek izvākties civll-iedzlvotijiem,
kam šeit nav kldi īpaši neatliekamu pienā­kumu,"
izmeta mazais, grozIdamKi pirkstos savu glāzi.
„Bet kidēl?" Kapteiņa seja bija izibrlnas pilna. „Nav taču
ndEidu ianbu, ka šis īsais pagurums un frontes iztaisnošanas
periods ir pirejois, un tiklldii nāks jaunie ieroči.. /'
Resnais feMffibelis pārtrauca Kapteiņa runu īsi iesmieda­mies,
bet tūlīt aprāvis, uzdzerdams malku konjaka.
,,'nkKds niks jaunie ieroB un sāksies mūsu pavasara
ofensīva," turpinija Kapteinim, mazliet pievērtām acīm vēro­dams
mazo leitnantu, „Kuirzemes telpa «trauji paplašinā­sies.
Kidēl gan tagad apgrūltināt tik nepieciešamo kuģu ton-niin,
piesaistot arī civilos un militāros spēkus šai pārvieto-šanis
akcijai, kad tie tik vajadzīgi citur? Saprotams, tās ir
tikai manas domM, bet leitnanta kungs, droil vien. būi iedzi-
L A T V I J A
VALINTINS PaECIS
Trejiem, 1951, g. 25. aprBl
PRILIS
NO K I X J U M A MANAS DZIMTENES DIVPADSMIT MlNlSl
Sldntiu litvleli Itālra al(tHi« lita Z s a -
S«le SKdBttif pIttSmiia, Kioii okeāns
buti
die Babetes lllicavas Antons ķezā.
Nupat viņa nobeigusi arī 4 cēlienu
komēdija Derības.
Daži mīli draugi kopējai lietai to­mēr
it.kā zuduši. Kad, teiksim, pē­dējo
reizi lasīts kāds Arv. Krodera,
B, Pranka u. d. c. avīžnieku raksts?
Latviešu kultūrilo pasākumu Austrā­lijā
todien ir daudz un dažādi, bet ar
vienu lielu, put loti smagu trūkumu
tie spējuši pulcēt un vienot tikai
samēri mazu mūsu cilvēku daļu. Kur
ir pirēļie? Arnolds Smits
B a l a r a t i , aprīlī.
KULTŪRAS CHRONIKA
KI koitpoiliitf TltlTildJi Ķeafņl paikaia-ro,
viņa Jiimitl kimitel necoiofirSnara, ba-ritOBUi,
viru koH« m Irģalēm vtetmals
prttl fl«Sēvltt iBcparaUi Boiauknas. SOB*
pontstt pie vtttcIiBli ar ditlntokii Aadrejn
Iflltt tr StTlf kaatstei vSrdu — Utvlelo
tfiiiua iHSItai.
Malbvrnas lattIaSo («Iirig osvtdli Elsas
Gravas lufs Notlkang Gruadolot. Tēloja S.
nakaat, M. SUIva, V. Osoli, Z. liepa oc.
iMdoeftii dilatmn dleoii Ulkl atklās prof.
Tonat fl«tBB iitildl.
Ridiaiftit parUJo Aldi diled&JIs Bniests
Marlaea Malmumaf NadoBllaja op«rā. h
rldif plad«ni!M «fl latvlaio koris Sokla
Par manu alkitlalako salemiisatem presas
kritika |oU atiaaefga.
Clkagai lalvlella taltrfs Iestudē ZTverta
Ķlaai vlxl OB Slaiaalaka DlH^enlu, bet Ņs-
Jorkaa lakviaša t<il(rls — Ztverta Tvasu.
lOaljI Malkonias Alesali gAlertJā snva
iaualko ktlilB ItstSdII §tesaoiK)@ L. M@i-laita.
Kad ūdeņi, lēnām norimdami un
ēkaidrodami^, satek atpakaļ savās ie­rastās
vietās un vecās vīksnas līkais
zars, iekāries tālu Pededzes atvara
elkonī, kā ik gadus paradis — norauj
pirmajam plosta vīram cepuri, tad
arī stārķu tēvs gandrīz stāvu no de­besim,
spārniem nosvelpjoties, iekrīt
savā sen gadue sapītajā žagaru pērk-kli,
priecīgi un ilgi klabinādams saul­lēkta
ūdeņu sarkanumā mērcēto knā­bi,
un tikai nu pilnīgi pamostas vi«ae
dzīvās saknes, stumbri un šķiedrasl
Ilgi, nikna ealuma žņaugtas, sakri-pušas
un sīkstas tā6 ar tikpat negan­tu
sīkstumu un alkām atsāk dzīvot.
Palūko vien caururbt repulaino mizu
bēnam saules pusē! Acis tev pie-sprāgs
pilnae kā ar pienu no pārrie-tējuša
govfi tesmeņa, un, muti koka
mizai piekjāvis, dzerdams neatminē­si,
kas pazemē paslēpis šos mūžam
neizdzeramos un saldos avotus? To
esība ir neizdibināma kā tava paša
dzīvība, un to nelaujā labāk tā­pat
kā to nedara sīko kukaiņu pulki,
kas arī pulcējas apkārt, kārodami ie­mērkt
savus taustekllšus saldajā su­lā.
Dzer un slavē!
No istabām pa plati a t v ē r t i e lo­giem
aizbēg ziemas šaurība, circeņu
dziesmas un krāšņu miegainais sil­tuma,
bet tīri noslaucītā pagalma klo­nā
ieraugi jau sīciņus, tikko samanā­mus
jaunās zāles dzietus. Nerātns
bērns, izbēgdams sētsvidū un dzida*
mies panākt raibo tauriņu, sajūt zem
baeajām pēdām tik jautru kņudēša-nu,
ka, skaļi iesmiedamies, pacel acis
uz augstu debesīs atvāzto saules vā­celi
un vaicā: kādēļ gan sirmgalvji
šinīs dienās piemin kādas sena6 cie­šanas
un bēdas? PSri bērna galvai,
priecīgi dūkdamas, aizlido bites, un
to mazās kājas jau nes vaska ritu-līšus,
atstādamas aiz sevis gaisi me«
dus un ziedu putekļu smaria Diena
pēc dienas atveras gaiša, un pēdīgi
Lieldienu rītā prieks kā pūkains cilis
ņipri uzlec uz šūpoļu galdiem un, tu­pēdams
starp jaunu puišu un meiču
kājām, izlido pretim saulei.
Nieks, ja arī dažubrīd padMbeiu
neslavas, no sirmās ziemeļa paspār­nes
izlīdušas, vēl nobārsta baltu pu­traimu
šaltis, vai dažā nakti no pur­vu
čūkslājiem izzogas čaukstošā sal­nas
vecene un iemet upēs vižņu sau­jas.
Vizbuli jau apslēpuši pērnējās
lapas, lāmām cauri duras spridzīgi
grīšļi, un turpat kā olas dzeltenumi
šķilas pureni. Gāršu trūdainaji lek­numā
spraucas sārti violetās šķeme-len^,
un pirmās kameneii, izlīdušas
no alām, rešņi zumē^ama», pie>līp
tām. Ar visu kopā ir kāds, kurš sa­vas
vēlēšanās izsaka caur ziediem,
putniem un pumpuri^, un darbs, kas
viņa vārdā tiek sākts, neapriebja« ne
rokām, ne kājām, bet sirds grib, lai
tas mūžam nepārtrūktu un nerimtu
tecēt.
Aprīļa pēdējā nedēlā lēnprātīgais
dienvidaustrenis aizstāj savus nemie­rīgos
rietu puses brāļus, un viņa at­nākšana
padara debesu zilumu pavi­sam
tuvu un liegu. No rūgstošiem
arumiem garodami, tvaiki sajaucas ar
viņvasaras trūdu un šl pavasara jau­no
pureņu rūgtenām bmaržām un kā
viegla dūmaka lēnām izkūp virs me­žu
galiem .Bet ari d^eilg ir ieliets
silts ieraugs, un tas, sajaukdamies ar
zemes sulās sasilušo gaisu, izraudzē
pirmos vasaras mākoņus. Tie, izpū-tušies
kā balti iedzeltenas bMelmiltu
mīklas pikas, rindām un nesteigda­mies
izpeld no dienvidu apvāršņa, jo
dienvidaustrenim pieder rāmais sējē­ja
tikums, un, kas saradis ar sēšanu,
tas nespēj neiemīlēt šo vēju.
Kādā pēcpusdienā, kad vecais tēvs,
lemesnīcu tēsdams, jau skaidās no­metis
svārkus, i cepuri, un viņa pie­res
dizllajās rievās spīd sviedru lāsī­tes,
zem viņa kājām pēkšņi nodreb un
salīgojas zeme. Večuks atslējies iz­ņem
pīpi no zobiem un vērīgi lūko­jas
gaisā. Taisni aiz klēts, pāri brūni
bārkstainajam bērzu cekulam, pavi­sam
nemanīti izauguši divi pal^ Q^
gandrīz caQX«p!<&gi mlUcoņu stabi ar
sidrafba stīpām galos. Starp tiem no­krīt
itin k i milzīgs zelta pakava,
pīk: briia zeme atkal, labsirdīgi du*
dnidama, nodreibinis. Pērkone ir tt.
spēris vaļā vasarai vārtus! īsi ttl^
kll lielas un smagas piles noskalo
laukiem pēdējos pelējumu plauktu,
un pēdējais sala kukurznis iečākst
skopajā purva ciņa sirdī.
Vakarā blāzma jau ilgi kavējas zie*
melnēta stūri, un tikai nedaudzās
pusnakts stundās debesu mirguli it.
gūst vēl savu īsteno spozml. Tomēr
pie tiem vairs nemīl kavēties cilvēku
acis, jo cauri remdenai un valgai
krēslai dūkdamas sejās iesitas v ^
Ies, nedzirdami virs ^āju siltajiem
jumtiem gaisā pluduro mānīgie sik*
spārni, un, kaisli gurkstēdamas, alk»
stiem un glaud^giem spārniem alsli.
do slokas. Nākami rītā jau katrs ie.
vas pumpurs ir izšāvis četras stlas
lapu mēlītes, un no visaugstākās sila
priedes galotnes sējas laiku iezvana
dzeguze.
Jmnas ņramaiās (2)
Ronstance Miķebone - Bābeles
gūsta
APGĀDS KURSA, 120 LAPP.
TI tr Biaia grlButlņa — gainagl iatirpta,
02 laba papīra — un atsIdUia klSrclteiof
Inkia tīdevaBos Ulvt)!. UB Ulailt to var
vianl paņiBlaal ar istarasl ari tad, |t
vleiu vai otrs tēIo|nm« un «itlits iao kld-reU
agrāk redifiu periodikā.
Tai BaT Bekas laoBt Mlķelmat Bilkall.
ka* sakopota Sala lappoiCt. Drbik lU
BlBlatflrali IIJUBIS pēc autores pēdē|I kri-
Jona BlkU Ir kā atelpa plms UelIka
darba. (UB viņa te velc, to eiam |aa
dtlrdijBil.) Bet Bis arf ilain, kl dalreli
rodai griBatai: lenlk lidevējs UB iBtereiē-
|ai, vai aav kai jauait NS, gloll )auBU ma-terlllu,
Ipail veselai grlaiatal, Bav; bet fa
•aUktB kopi to, kas liklIdU perlodlkl, tad
aaalkte saa. TIpSc KoBStasces MtķeUoBos
jeoBals krllBBis nav nekas BOskaņots, at-
Mvliķl darbi atšķiras savi starpi gaa aP-tverS,
gai epdvi» 0 » ttBattkI, BB vils
kopi fas ir kl arabeskas IragaeBts, kari
savljBllu daildl eleneatl. Bet viņu tlektt*
•es «B tI»l)Q«I autores roka aiaBlBa tik­pat
varlfB BB Blrķtleclga kl Nelgi tvitl,
kl BlkU.
UB kaut Bībeles gOstl Bav seklds Mlķet-
SOBOS soUs BO ot prtekln, BO atpakaļ, USB
laiIUtai patīk kopi ar autori apstlUes tur,
kur viņu darbs patreli altvinljles, BB re-dilt,
ka viņa to veikusi. KoBstascel Miķel-ioael
piemīt reti Ipailba sevis satitlt Bf
reli ar vielu, — kl lielas vatiBsas aBtore
— Bt ko Uk kirt krīt ordiBirais IasIU|s, bet
ar aeBSBUdgu BB toaSr suverlau roku pie­spiest
to Ieiet ta|I potld|I, ao kuru pati
BBtoro Ugljssl uvoi dlviku dvise|u plt-
Biedbas ce|os. 6 i i ,.kl viņa to veikusi"
tld«| aeattiecu ui IpataīblBi, kespoitcllae
paņfalealea vai fabuu rislBltuBu, bet ui
fenapilņas vibrē|Baiea BB dvēseles aup-ļauiaaUUB
kastlbla, kuru «atore daMi at-m\
ttft BeptOktslaa dtiluaiteai UB BO ku-flen
Itaug koBfUkti BB pslcboloģtski urel|f
iBBl. BBiīSbeefļ u gflstl Ir tikai vieas lai liņi
K. MIķelsoBeI rakstarlgs darba — Nojaata,
kas traktēU lldl tīri psIcboloģlsU pUal
un lieku bdt valrlk piederīgi BlkU sekopo-talieBi
stlsttea. Ladtlli ar lattrBil lueko
cilvēka Beapiausto seaapziņu spēku cUpIa
UB lēclealem. on ja aotorel lidodei Hk ctrii
piesaistīt nniaBTtv Hetloi BB aotlkuBlem,
k u atrodu Irpn taastlaie BB reduaio pa-rldlbu
puaulu, tad u to vlsplrais apIledBis
viņas spēle parlledalt.' Ua Udbas mornea-laai
BlksII Ir lx5ķfrē}a Bodae.
SUsts par Daalelu Bībeļu gflsll vlsvalrlk
atšķiru BO tl, ko autore devusi ITds il*.
ua te viņu lelkam saistījusi bībeliskie vie­lu
slBlaa aaaloģlja ar BOSU lalkBeto.
FeletoBlska aoti leskaaas Paadores pCirl,
kuri Miķeleoae ar veiklo roku uitlBē sle-vtl^
V'^o vlllbu sarkasUsku Saržu. Ja lldt
lautu slēptalat dvēseļu dilvel ikdleal pali
no laba prita Beaok|Q8taB, bet Ieskatīsies
tēs labtrialos, Koasteaces Mlkelsoaes Itva-dāU,
tad Paadora alk no dilves, tl Ik bridi
Ir ar BBBM BB BB maut BukaMau vailis,
BB Blēs to palīstam ei reisi. KI tetij^ite»
• I l autore rīda vieau .Paadoru BdltObi
otrai, ttceldaBt ltiltl)l baltas daiMS, M
gali Bodod gaadarīlttBa! pleoUeto drMfi
vieti Paadoral Ir diads jiBBB. ĻiBiiai ir
BOilgs — ar Zēva itņa.
BlrlulBl, plastiski vddotu HIVB BI | U *
B U vIdelH alttekiMu stiitl AutMUJi.
Te, kl par brlauBu, pavīd klda aatorel mm
paBaalti vaibsts — vieaklrla dnaībt. Te
aeatvēslaa latelekts BB adilaBC MtķelieBei
aaaUtllku placete, kai dalu viņu darbu
dlvēkiOB BolobB lauB BO kaBllem Sds pē*
dējaa aervea. Kaut skopi, leēB te pevtl
ar! rakstarlgl tverUo vides atrlbflU - ae*
ilalgU Btki dtu, BB BOtlkuM ir to I I M .
to valrlk dabiskBBa UB ddvIgBBa. T M
vidu iFikitt aa t^ilolBai If tu, ar ko M*
ķalsoao llds 9im MiBīt vtitiepIglUU «
Bovu apgalvot, ka BS tl MUB paaikll Bi>
Uka ķoBCBBtrIdjB bOli U Bpaŗt vērU; Ml
gaa lukatlBi darba ikettU, doBa pdv
aiBBB, BiksllBlodskli radHaau tapatsi u*
VB BērBUedbn, bet BUUU auda pietiikit
UB kopi u tl«B U kl pletrOksl ait krlpu
BB iBariat, bu kurla Bikslu daibt dmi
vērstlu steriUtItē.
VlsUIkeli BB tavn^glkaii daibi MM*
SBBU )iBBa|I grlBiiH Ir stlits par Bibtrt-*
deva. kas aekad aiv « brivla U J I B.
ka ladllji lo tulop Hkal ealU tēlt|m
belgls — viņa Italnt BO Baltdslgla tMn
BB bērBB palka kl klda BopueBtoka MH,
viņi pavīd Idu aovelef digtts. btl eilin
Bogddot pleUek punkta. UdHlui Ir «tpd
U Jlattd 80 gala, ka?! Btaiallls ld|M*
ga kUlBBBt visas leprleklē|Ii tappuu Ir
tikai tagaUvoliBls I IB btln \Mm, kas
veidols gaadrfs ar glesBotI|a otu idige
trleplaBB.
GrlBBtlņu gralliko Idērpe — ar gtatf-giB
orBaBfBtItlB luljuBa lipta BB kik*
grletBBlOB tikdl — devli Jarli Bdkni.
Vlslablk patīk U pati duprulvl Bibfft, }•
aelevēro BelidevI|o balto pleakuBu kife*
)UBB — roka BB lilma kerBealii Hpd Ou*
tridja AaBOBailJai BB Nojeutel.
B I f l l l K l l B I
GRĀMATNIECĪBA
Apoldi Zdta Ibiile Itdevli raksta kritm
par tMarlll OoppiirB. Seklrtojaau lalds
broiOras veidi u daudi lablB fotograll|la,
ua drItuBi parednēts lidot 1. BB S. bārt*
alca, koru vēUl; sekopu Ha. Goppera
BOBografl]I atsevliķi grtaaUi. KritBM
rediģējnii pulkv. K. Loba ua M . Goj^.
Utvleiu Nadonāli Apvlealba K u ^ pa*
redt Invikl lalU lesplut 21 lapp. Meta
selslaitu Belgl gala lidevuan.
ļinējies šai problēmā daudz nopietnāk," Kapteinis nobeidza
1.
..Jā, domāju gan," leitnants teica smīnēdams, un ar baudu
iiizdedzinaja cigareti. „CivIlisti, pie tam vēl okupētas valsts
piefrontes joslš ir tikai par traucēkli — pat bīstami."
nBet leitnanta kungs, ir taču starpība starp okupētu un
okupēhi valsti! Seit mēs jūs sagaidījSm ar puķēm — kā
atbrīvotājus!" sašutis pretojās Kanteinis.
„Un tagad rāda dūri aiz muguras."
„Jus jokojat, leitnanta kungs," sarunā ielavījās Dagnija,
manīdama, ka tā izvēršas bīstama, un, uzsmaidījusi mazajam,
pacēla pret to glāzi.
Stīvi palocījies savā krēslā un pievilcis glāzi pie trešās
pogas, leitnants tai tikko pieskārās ar lūpām un nostatīja at­pakaļ
uz galda. Dagnija izlikās neredzam šo nelaipnību un
pievērsās Holstam, kas smaidīgs un runīgs locījās tai blakus.
,,Ak, šīs runas par politiku!" viņš sauca, ieliedams Dagni­jai
vīnu, ,,lai taču tās paliek šovakar, kad mums ir tik patī­kami
viesi. Būsim jautri un domāsim par nākotni!" viņš pie­cēlās
un izvilka no istabas stūra apbružātu patafona kasti.
,rBūsim jautri, domāsim par n ā k o t n i . . . " nicīgi atkārtoja
resnais sārtvaidzis, un, piemiedzis vienu aci, pacēla glāzi pret
Kapteini.
Virsleitnants Holsts pa to laiku mēģināja izbrīvot šaurajā
telpā nelielu brīvu laukumu, un aizslīdēja ar Dagniju dejā.
Trīs t)alicēji pie galda dūšīgi cilāja glāzes, un garāmdejojot
Dagnija dzirdēja, ka Kapteinis ar mazo piparaci vēl vienmēr
runā par Kurzemes bēgļiem. Feldfēbelis pa to laiku nemitīgi
pildīja un atkal iztukšoja savu glāzi, ar katru brīdi kļūdams
smaidošāks un sārtāks. Beidzot tas viens pats kaut ko rūca
savā nodabā, un mazais leitnants uzmeta tam pa brīdim ļaunu
skatu.
„Es nemaz nezināju, ka manā krasta iecirkni slēpjas tik
burvīgas meitenes," Dagnijai ausī čukstēja Holsts, un lika
plati pēc plates. Viņa apskāviens kļuva aizvien ciešāks un
elpa karstāka, un Dagnijai sāka šīs viesības jau nepatikt.
^Atvilksim nu elpu — es labprāt iedzertu malku kafijas,"
D a p i j a vedināja iekarsušo mājas tēvu.
Negribīgi atlaidis Dagnijas vidukli, krasta komandants ap­sēdās
tai cieši blakus un pielēja vīna glāzes. Pieliecies Dag­nijai
gluži tuvu, viņš dvesa iereibis:
..Mēs nepaliksim šai pelu slazdā, nepaliksim. Mēs brauksim
pār; jūrai, es un jūs. Ar zemūdeni, ja ne citādi. Nē, ar itr-laivu.
Es visu nokārtošu — paļaujieties uz mani. Mēs dzīvo­sim
. . . dzīvosim .."
„Cik Stri un vienklrSi..." sevi nofimlnēja Dagnija, bet
ieraudzīja otrpus galdam asfis un mundrie mazi leitnanta
acis. K8 likfii, tikai p^use viņa būtnes runija ar Kapteini,
kamēr otra puse sekoja katrai Dagnijas un Bolīta kustībai,
uzmanot art piedzērušo feldfēbeli, un viņa ekatienā Dagnija
lasīja aizdomaa un naidu.
,.Ir vēls, es domāju, ka mums jJpoSas ux mSjām," (eminijis
Dagnija un paraudzījās uz Kapteini.
^Tiešām!" tas izrāva pulksteni un uzmeta tam itru ska­tienu.
„Jau tuvu pusnaktij. Un mums vēl tāls ceļš priekli"
„Un šeit ir bandītu apdraudēta rajone/' piemetināja Dagnija.
„Kvač!" uzlēca kājās Holsts un atmeta ar raku. „Mani
apgaitā vēl neviens sarkanais nav rādījiee. Un lai tik pa­mēģina!"
i.Daži citi varoņi g a n . . p i e z ī m ē j a mazais dzetekrustniall.
Holsts lo dzēlīgi uzlūkoja un lika kareivim sagatavot pajūgu.
.,E6 braukšu jūs pavadīt. Vai tu man sekosi?" viņš uzm-nāja
pusaizmigušo trešo biedri.
„Kā pavēlat, virsleitnanta kungs," tas nomeimuroja un pie­cēlās.
„Kur mana pistole?"
-Mēs labāk ņemsim līdz ios niekus," teica komandants un
paķēra no istabas stūra diva« mašīnpistoles. „Bez tam
pavadīs īpaša sardze — viss jau ir nokārtots," viņi teica
slmgn, un apķērās Dagnijai ap vidu. ..Iesim!"
Uz ceļa stāvēja trīs kamanas, un vireleitnante iecēla Dag­niju
vidējā pajūgā, pamādams Kapteinim ar vācieti uz nā­košo.
Trešajā brauca trīs bruņoti vīri. Zirgi strauji rāvis tiz
priekšu, un Dagnija sakoda niknumā zobus.
XXII
MNU jau atkal lien ap stūri šķībie," Istabā ieklupa Mežirbjti
saimniece un parāva prom no virtuves galda tikko iejaukto
miklu Ziemsvētku pīrāgiem. „Atkal ložņās te pa visiem kak­tiem,
prašņās un diedelēs," viņa kluei sūdzējās, kamēr bērai
veikli pajuka pa kaktiem un apklusa kā peles.
Tai paša mirklī pavērās durvju sprauga uz blakus istabu,
un tur parādījās Taivēna tikko noskūtais vaigs.
„Vai vācu formās?"
,rJā — tie, ko viņi sauc par dzelzceļa sargiem."
,.Pie vella ar visu dzelzceļu," norūca Tedis un pazuda.
,JūlIt blakus telpā sākās naiga rosīl)a. Čemodāni un mu­gursomas,
kas bija sakrautas kaklā, nozuda zem salmiem, un
Harijs no galda apakšae izčakarēja zābaku pāri, pabāzdams
tos zem vienīgās gultas.
(Turpinājums sekos)
r#j!>gri»>t»^^ katru
l i r ^ ^ ļ l ^ ^ ^ ^ ^ ^ B kotiefl
dzivf,
Ittvli
IMI "
iM 0 15 aurlll UtrechtS. Holad
^•'^'S Būiu mūitt mnaisvirij ISSI
Robei
Wi, Zaļttlekoi 1882. g. 27. aprl
tlSSitiidi
hlUdlOBlSU
Kolt&dif Latviešu nadonilas k(
^ ^^ittinķlMl g.J7. mirla l»5ļ
«GATA T R A V EL
LTD.,
mnc sEaioN,
ffl.WWwr8trNt, london, W. t. '
X t i i A o k i r to
«tf CEĻOJUMA FORMALITĀTES
p*BlMx biļttai) u Tilla pAitulei
ļ*l««|«tii cws (b«2 spaciilai pie-mikiai).
I l j * » « ^ t t t l « a ui Kanādu - i l .
liitt ' Savlanotfim valstīm -
(174)
ļtt^UUTVUA .
Mmatu golds
Kj^i^^»» grāmatas. Vien.
^^"^^ *P9Sda LITERA
EiilSi^'P^^^^^^i'»» un plene-ļ
5 ^ j i « « , vufida veida etioZ
R^rSu.""^'^'^ garuma.
^' cenai!
M f c LCK ai
on
un
iu-
5/6,
cenas
Glīts
apglde
pār.
Idle,
(160)
ku
mdel
B
m(
VI
AMDEM
lATVjU ENCI!