Bavarijas Latviesu vestnesis, May 25, 1950

              Ceturtdien, 1950. g. 25. maijfi
Baltai», pded sknti divi pēdas,
ļļiHttii ar pm collas garais Savienoto
talitu traiuqx>rta kuģi» „Qeneral
ilatdiford", kas licis ielaists okeāna
lldeņoa kaut kur saulainās Kalilor-nijas
pi^aste, ar 1222 DP taisās
«tstU Bronerhāvenas plaSo ostu, un
Hds j r to vecSs un nogurušās Eiro­pa
» tarastus.
.1223 Mvām n^tnfgo! Ko šie
dlvētd iajūt, domi, kādas cerība» lo­lo^
kidu ianiifttmu «UpJ? Vīri, sie­va
», bērni, sirmgalvji, pusaudži; poji,
li^eii^ UeMefii, krievi, ukraiņi,
miārit dimvidsklvi, vācieši, čechi,
tustridU, rumāņi, vi^s a l b ^ ; pa-
Diiztidgle, katoli, luterāņi, Mozus U-dfie^
musulmaņi, viens ārpu» kon»
jMJām palikušaei» nu stāv uz klāja
gatda iziķirii^ bridi: atriOsīšano»
110 vecā kontinenta, kur bija kārti
fiņu mpuli, un kuŗd snOltājā^ viņi
mē^ tek pēc pav^tajiem dzīve»
4arblem atdusētie»* Ne smaidu, ne
asaru. Cik neticami smagiem bija
|ābQt iiem pēdējiem pārciestiem,
nodedzinātiem v»i noveģetētiem des­mit
gadiem, ka no viņu lOpām šai'
stundā ndcvtldēttt katru nopūtu,
viņu šx^š pārvērstu meždegā, kur
ipklususi pat smeklžu vālodze.
'Gāiāā atvadām neuzlido neviens
balti mutautiņi ne krastā, ne uz
piāja. Tik^ treknas Bremerhāve-pā$
kaija», kuģi apHdoJot, māj spār-
*a(hi ne atvadu sveicienam,
^audrai cfņal^sistences dēļ*
egdamās, pa laikam sadurda*
niā», ^ meta» virsū no kuģa mestai
Itmfld, pie kuras ik viena vai nu tiek
vai liēttek atkarā no n)^a, veikli-
|»l un laimei OiuM t%>at kā tas ir
ll>ie d l v ^ ra<fibas.
;ičādii laiku kuīds brauc gar lēze-liajlani
grīva» krastiem, tad attāU-iAfl
»m^M arvien vairāk m vairāk,
līdz ^e pavisra nozūd aiz apvārš­ņiem*
Un tad mē» esam brīvajā jū-ļffi.
Tillātā, tallātā - „jūra, jOra",
to i^lhns trīspadsmit gadsimtiem
id utfavilēja grieķu kai^avīri, aiz
If» dzimtenes krastu» Jauzdami.
fallatai tallata — kaut arī rezignēti,
tomēr pateicīgi «veicam arī mēs to.
Itesdinētl, Jo tā mūs fiziski attālina
110 dzimtene»; pateicīgi, Jo tā allaž
vēl brīvai», ^steiKtoriālais liel­ceļi
uz Jauno apsolīto zemi, jauno,
ļļrivo kontinentu. Tallatāl
. . . »
Agrfn» r![t». Mūsu kuģa sānus
Ikalo Atlantijas okeāna platie viļņir
Kuģi» nemitīgi uzšļakst putu vaina-
^ka» »8kuml Mni baltā» mež-lē
», tad lamtīgē marmora rakstā.
Sai viļņu rotaļā noraugās arī kāda
l^tuviete, gandrīz vēl bērns, ma­donnas
skumjām, laipnām acīm. Vi­ņa
pirms tam Jūru nekad nav redzē-
Viņai atmiņas šķi^, vēl ar-»
vien ir lietuves mežu un ezeru
'fūstā, Jo pēkšņi, U kā kaut ko lal-tņi^
gl atradtiiri, viņa idcandē:
NBžero skaisēiosia buigo»
Uuliavo Zaliu smaragdu:
Laiva be irklo llngavo
Veso» duelzimu • • •
Izera lailtīgā» bangas viļņo zaļo
fmaragdu •«•
Mum» piebiedrojas igauņu jaunek-
Xs, kas doda» lauk^ datbos. Viņš
Vfidjfi beidzis lauksaimniecības sko­lu,
bet pirms tam, vēl Igaunijas ne-atklirība
» laikos, studējis jezuītu kol-
MBā Namirā, kaut pats ir pareizti-isfģs.
Studijas tam bijušas par velti,
tntemātu ie^aitot Sis apstāklis lie­cina
no viena» puse», ka jaimeklis ir
Ipali apdāvināts, no otras, ka Lejo­ša
» ordeņa brāļi nav atmetuši domu
paŗ Maskavijas pievēršanu Homas
litam — pāri Baltijas valstīm un
austrumu Polijai. Tālredzība vai
liaglābjams ixnnantisms?
Ja mēs turpināsim cīnīties par to,
W pirkstiem jāpārmet krusta zīme,
ja turpiņā^m savu» Peloponesas ka- Ei» reliģiski, nacionālā im sociālā
ukā, mūs visus par saviem upu-ļltm
izraudzījis ienaidnieks pazudi-irita.
Izolēšanās sevī mūsu dienās ir
teSnāvība:
tke man who goes to far alone goes
madln one way or another!
Mūsu grupiņai pievienojas kāds
AIciltīgs ungārs, barons. Viņš pie-iltjīgi
paceļ savu zaļo barona plat-m^
ti sveicienam un sāk runāt par
dlviihiiem putniem, ko tas redzēlis
ļūr» uz vižņu laukiem. Bet kad esam
pārgājuši m agrāram lietām un iz-tflHcuSi
domu, ka tikai radikālā ag-t
M reforma a la Lettonie spēj aiz­steigties
priekšā bolševisma ekspan­sijai
Eirazijā, mūsu laipnais barons
l^ttst m ^ziet arī turpmāk mū^u
gglMMrIbas vaMdamies. Mēs viņam iaim par radikāliem, par ķecerīgiem
»l! Šodien vēl kur tam bija jāpa-iHitf
ne vien savas muižas, bet arī
»iva dzimtene.
Batona nomaina viens lielkrievs
vi«(i8 t:toiinis, abi no Padomijas
Abi runā par maršalu ZiAovu, kurš
pie lidkricva domām gan esot iz-itābis
nāciju, bet nodevis tautu, ne­gāzdams
pēc lovara» Staļinu. Ukrai­ni
» ir dtās domā»: cīnījusies un de-toi
tauta, bet uzvarējusi partija.
Vienīgai», kas tautu varēja glābt,
bija Z\3ko\rs, ja nu viņš nolikvidēts,
tad tā viņa paša vaina.
Atstājis abus privāU)olītiķus, tu
pievērsies latviešu dāmu pulciņam.
Pašapzinīgas, latviski brīvas un glī­tas,
tās nedetonētu pat uz Uelsas
prinča jacbtas. Viņa majestātei Gadī­jumam
labpatidf še sapulcināt vese­lu
sievišķīgas piemīlības vainagu. Ne
vājas un gaudelīgas» bet maigas un
stipras, tās savu dabisko elegand ne­zaudē,
ne pūdera otiti, ne slotu vai
trauku lupatu rokā turot. Latviete ir
sieviete par excellence. Nevis neat­karīga
„no", bet neatkarīga ,j)ar*',
kas ni^am pat ^ j jēgu dot. S ^ p i -
risko „Ay, every inch a klng!" mēs
varam pārlrazēt: „Sievišķība katrā
sprīdi!"
Vakarā braucējus ieprledna tēlo­tāji
mākslinieki, gan profesionāli, gan
amatieri; dejotāju pāris no Prāgas
nacionālā teātra, kas dejo spāņu de­ju;
albāņu ^lozofijas profesors, kas
studējis Vīnē un nu dzied serbu im
itāļu dziesmas; rumāņu medicīnas
students, kas apprecējis latvieti un
dievina savu sievas māti, nodzied
itāļu, franču, angļu un rumāņu tau­tas
dziesmas. Kāds kabardini^u
kņaz^, kura senči bijuši Kabardinijas
valdnieki Kaukāza kalnos, spēlē uz
pašizgatavota vienstigu instrumenta
krievu dziesmas. Seko kāds llel-krievu
rūpnieks no Bulgārija», pēc
izskata noskuvies Rasputiņs, ģitaŗu
padusē» un dzied ^aļā, bet monotonā
basā. Tad nāk apbrīnojami"gracidza
16 gadus veca ukrainiete, kas dejo
savas tautas de1as; diždltīga ungā­riete,
kuras senjči ieceļojuši no Poli­jas
vēl Baterija laikā, smalkā flli-grānā
ceļ priekšā Arčiti il Bacio un
Brāmsa Vergebenes Staendchen.
Smagāko tiesu uz saviem pledem, vai
pareizāki savos pirkstos, iaaies lat­viete,
kas bez briljanti nospēlētas
Lista noktimes, vēl ir spiesta pava­dīt
vai katru no māksliniekiem, tur­klāt
Uz instrumenta, kam ne vien
iarūkst 3 pamata stīgas, bet kas savu
defektu vēlas aizstāt ar dancošanu
viļņu taktī.
Nākošajā vakarā koncertu atkārto
arī kuģa ļaudīi)», baltiem, brūniem
un melniem, kas programmu uzņem
ar nedalītu atzinību, aplausiem un
gaviIlgiem svilplenient
Ņujorkā, aprīlī.
Btastiņam nebūs
vardi lielam
BRASTIŅU ERNEST» - LATVISKA»
LATVIJAS LABAD - EB FONDA
IZDEVUMS, 1950. G.
Rotca fr&mau aptver tevUkimitt no
Ernesta Brastlņa rakstu krājuma^ kas is-nSca
1935. ff. AlcinSjomos on mājienos —
bOt tautiskiem nn latviskiem un meklēt
Ispaosml savai miiijal - laiks vēl nekā
nav tfiēsis, varbūt taisni otrādi — prasī­ba
bOt latviskiem Šodien aktuālāka nekā
Jebkad, Jo sveSaJās aemčs mēs katrs esam
savas tautas sOtņi un pUnvaroUe, un pēc
mOStt lieluma visur mēro mōsu tautas
lielumu. To apsināUes aicina E. B. mu-de:
Jādsivo tā, lai mēs pasaulei rela va*
rētu sacīt: nMis esam maz, bet mēs esam
latvieSi!'< »I reize nu negribot pienākusi,
un B. mūs apbruņo ar latviskiem tiku­miem.
Jo viņam latviskais identisks ar
tikumisko (Trejdeviņi padomi). Tāpat
grāmata aptver izskaidrojumus, kas ir
tauUsks un latvisks, kā to apgdt, kopt
un sargāt, kā uzturēt tautā vlzlJu par vi­ņas
vienreizīgo misiju^ Viss tas iodien
tikpat derīgs kā vakar un senāk, paiiem
savā valsti dzīvojot. Dodot mājienus lat­viskā
gara un īpatnības kopSanai, auton
nāk ar Eiropas un visas cilvēces kritēriju
un noskaidro, ka latviskajam nav nekā
kopīga ar Šovinistisko, bet ka ta^ ir vie­nīgais
enkurs, kas mōs tur un ne|auj
nogrimt un izkust kosmopolītu miljonos,
tāpat kā nekur vēl nav Izkusis ne vācie­tis,
ne soms, ne anglis, ne Zīds.
Izlasi lasot, zināmas vienmuļības sajfitu
var radīt fakts, ka te sakopoti kādreizē­jie
raksti avīzēs, kuros daudz kas atkār­tojas.
Ir ari lietas, kas laika perspekUvā
vairs kritērljas neiztur. Šodien īsti vairs
neskan ari toreizējais patoss un entuzi­asms,
bet viss, kas teikts par latviskumu
un latvleSu tautas misiju, principā Jo­projām
ir spēkā. Starp citu E. B. pieder
nedaudzajiem, kas mūsu misijai spraudis
konkrētus uzdevumus (Milsu misijas
celS). Kādā vietā tur par paraugu mums
likti ildu cionlsti un viņu ciņa Palestl-nas
dē}, kas tagad vainagojusies. Vai ari
kādreiz tāpat nevar vainagoties Brastiņa
sprausUe mērķi, Ja tos. Iededzinātus savā
vīzijā, arvien turēsim dzīvus? Jo nekur
citur viņi mOs neg'rb vest. kā atpakaļ
pie sevis pašiem, tautiskā lieluma un na­cionālās
varenības. Ari viens cilvēks, kas
sevi pilnam apzinās, var bOt latvietis, lai
kur vIņS bdtu.
Kādreiz — to B. ari aizkar zīmīgā rak­stā
Tautas gars un laika gars, sfltlia-nal
uz Parizes izstādi tautas tērpi bijuii
Jāsavāc pa dalām ģimenēm, personīgi
galvojot par atdabōSano. 192S./28. g. Rīgā
BrastiņS bija vienīgais vīrietis, kas Ielā
on sarīkojumos parādījās v l r l ^ tautas
tērpā. Vn cik tērpu bija 1949. gadā? Ta
gad sekojam nerakstītam likumam, ka
katra devlete. kas atstāj maio Latviju
Vācijā, ņem līdzi tautas tērpu. Pēc filem
tārpiem mOs pazīst, pēc tiem sasauca­mies
palt B. dedzīgie aicinājumi nav
krltnSl neauglīgā zemē, un Jo tālāk aiz­ejam
no sava dzimtā pavarda. ^ viss
latviskais mums top vēl dārgāks. Tāpat
arvien spēcīgākas pacēlās balsis par Ipati
latvisko sadzīvē, mākslās, kultilrā. Izdoti
krājumi par latviskiem rakstiem un stilu,
kas nav palIkuSI neievēroti. Latviskās ro­tas
tie^ trimdā atmirdzējušas visspotāk.
Lai tikpat spoli atmirdz latviskie tikumi
un gars, tīd BrastliJu Emestnm nebfls Jā­kaunas,
trimdinieku atskaiti redzot.
E. R.
Zviedrijd jau koi^ ilgāka laika top
kfids liels darbs. Tā ir M. Goppera
izdodamā prof. A. Speldces Latvijas
vēsture angļu valodā. Kā tuvam
kaimiņam man bijusi izdevība ieska­ities
grāmatas smagajās tapšana»
gaitās. Zelta Ābele» izdevumus dzim­tenē
atceramies labi, — tomēr tos
pats izdevējs atzīst tikai par mēģi­nājumiem
un meklējumiem, bet šo.
grāmatu, ar kuru jāielauzās angļu
gadsimteņu tradīcijās is^optajā grā­matu
pasaulē, — par latu pārbaudī­jumu.
Lai grāmatai atvērtos dur­vis
uz to nedaudzo cilvēku kabine-tim,
kas nosaka pasaules likteņus
un sabiedrisko domu, lai tā varētu
būt par istu mūsu vēstures un kul­tūras
liecinieci, — t i ^ veikt» gluži
neiedomājams d£d:bs. Bezgala rū­pīgi
jāizstrādā pats manuskripts —
vēstur^ līdz pat mūsu dienām, kur
vēl trūkst vajadzīgā atstatuma īsti
objektīvam vērtējumam, tāpat valo­da,
ilustrācijas, iespieduma tecbnis-kās
fineses. Tas viss saistīts ar ne­vaļu,
ar pārvaramām grūtībām da­žādās
nozarēs, ie^aitot ari saimnie­cisko.
Sīs grūtības spēj pārvarēt
tikai tāds neatlaidīgs darba entuzi­asts,
kāds ir M. Goppers.
Smagākais grāmatas tapšanas
posms jau garām — salikums gatavs,
un atliek tikai iespiešana im bagāti-gā
un interesantā ilustratīvā materi­āla
galīgā izvēle un izvietošana. Kad
iejautājos, kā tiks galā ar materiālo
pusi, jo pasutinātāju skaits mazs, —
Izdevējs izsaka cerību: darbs būs
tiešām tik labs, ka latviešu trimdi­nieks
to ari pratīs pienācīitf no vēr­tēt.
Novēlēsim to. Jo ar šo grāmatu
mūsu cīņas laukā būs gūts jauns un
spožs ierocis.
0. S.
Rakstnieki atvadas no
lasītajiem
Kādreiz angļu joslā tik populārie
rakstnieku vakari kļuvuši pavisam
reti. Jau pagājušajā Latvijas numu­rā
ziņojām par vienu no pēdējiem
Šāda veida sarīkojumiem Pinebergā.
Šķietami pēdējais rakstnieku vakars
maija vidū notika ar! Ventorfas
transitnometnē. To ievadīja Latviešu
preses biedrības angļu joslas kopas
priekšnieka O. Liepiņa uzruna. Aiz­braucējs
Jānis Veselis referēja par
latvleSu rakstniecību trimdā, nolasot
arī vairākus savus dzejoļus. Ar dze­joļu
izlasi klausītāju priekšā stājās
arī Aleksandrs Plensners. Konstance
Miķeļsone, kas pagaidām vēl paliek
Vāci jā, gaidot savu dēlunoEdmunds-tāles
sanatorijas, lasīja noveli Pan-doras
pūrs.,Pāvila Gruznas dzejoļus
nolasīia Mērbekas teātra aktieris Rū­dolfs
Mucenieks, kas arī pavada pē­dējās
dienas Vācijā. Tāpat Mucenie-ka
lasļījumā plašā auditorila dzirdēja
Martas Vitrupes dzejoļus. Ed. Virzas
piemiņai veltītu fantāziju Dzelnieka
alzmOžs nolasīia 0. Lieoinš, bet H.
Krūmiņš uzstālās ar balādi un Em.
Skujenieks ar noveli Baltais sims.
•ems.
Klll TUPAS CHRONIKA
IRC) ģenerāldirektors Donalds
Kingskrs paziņojis, ka 5 personu
liela DP mākslinieku grupa jūnijā
dosies koncertturnejā uz Zenēvu,
Cīrichi, Parīzi, Amsterdamu un Lon­donu.
Mākslinieku grupā ietilpst un­gāru
vijolnieki Eli^e Corfalvi un Ar-pads
Gercs, imgāru pianists Carls
Reinerst, ukraiņu pianists Boriss
Maksimovičs un slovaku bass Ladi-slavs
F^diss.
Daugavas Vanagu fonds Anglijā
jūnijā rīko operdziedones Paulas
Brivkallnes koncerta turneju. Pir­mais
koncerts paredzēts 3. jūnijā Lī-mingtonā
(Leamington), piedaloties
arī igauņu pianistei Dagmārai Koke-rei.
Dalu no koncerta ienākumiem
izlietos DV palīdzības darbam.
Ernestam Rirdanam Anglilā drī­zumā
nāks klaiā jauns karikatūru
krājums — DlevPutniņS dižbildēs,
ar Drūmā ,Jso ģeogrāfijas kursu" un
Vila LSča ievadvārdiem.
Inž. K. Bikše ir pirmais latvietis
Austrālijā, kas uzņemts par piln­tiesīgu
Austrālijas inženieru insti­tūta
biedru.
Mirdza Polikēvlča un Mirdza Stū­re
neijen koncentrējušas Sidnejā,
bet maija beigās gaidāms Elvīras
Aronesi-Freimanes un Eižena Frei-maņa
koncerts Latviešu un igau­ņu
st€nidi ieguvuši īpašu ievērību
New Australian's Cultural Associ-ation
rīkotajā daiļamatnieku izstā­dē,
kurā pārstāvētas 10 tautības.
Pieminot prof. Jāzepu Vītolu,
Melburnā sarīkots viņa darbu va­kars,
kurā ar labiem panākumiem
konceitrējuši E Maršaus, A Sa­pala
un M. Vitāne, kā arī Melburnas
jauktais un viru kojrL
Erna» Geistaute» viņete
(Beigas)
Apciemo4ama savas paziņas, uz­zinu,
ka doktors Rauns uz ārzemēm
izbraucis, viens, bet Inkena pārcelta
uz citu pilsētu līdzīgā darbā. Viņas
vietu ieņēmis vecs, ģikts saēsts vīrs,
kam visn^ākā vieta ir silta istaba
un preferansa partija ar gados maz­liet
Jaunāko provizoru.
Bet es peldos un sauļojos, jo va­sara
iet uz rudens pusi
Kādu ritu, kad esmu izpeldējusies
un izšūpojukes pašā ezera vi<iū un
atgriežos krastā, pie peldu būdas
stāv Imaks un kārtībnieka.
.J^brītl" uzsaucu.
„SVeiki, sveiki," Imaks īsi atņem.
Kārtībnieks sāk kaut ko riikstlt.
Es smejos un brīnos. Bet viņi abi
nopietni un svarīgi prasa manus
dzimšanas datus.
„Ko tas lai nozīmē?" — iesaucos,
peldu* mēteli tldamās.
„Tas noamē protokolu," . kārtīb­nieks
īsi paskaidro.
„Brīnum« gan. Par ko tad proto­kolu?"
jautāju.
Imaks izņem kabata» grāmatu un
atloka kādu lapu im saka:
„Pēc īres līguma — peldēšanas un
makšķerēšanas tiesības desmit metri
no kupicas skaitot Lūdzu! Jūsu
parakstīts. Lasiet pati," viņš rāda
man lapu.
„Jā, protams gan! Bet ūdens ezerā
nokrities! Kupica, kas agrāk stāvēja
līdz ar ūdeni, tagad ir sausumā. Des­mit
metri..." es ar izsmieklu iesaucos,
„tur ūdens labi ja zivij līdz krū­tīm!"
«Diemžēl! Jūs esat pārkāpusi īres
līgumu," Imaks nopietni saka.
„Bet tāpēc taēu noīrēju šo vasar­nīcu,
lai varētu brīvi peldēt," es sā­ku
uztraukties.
rtTam ticu. Brīvi peldēt, jūs varat
aii tUriHnāk, bet tad Jums jāiegūst
jaunas peldēšana» tiesība» ne^is
desmit metru* no kupicas, bet simts
metru. Un tas maksā . . . "
„Nē!" iekliedzos, no sašutuma dre-
'^bēdama. „Tas nebūs, nebūs!"
«Atzīmējiet to, Imaks mierīgi pie­griežas
kārtībniekam. Tad stingri
noprasa man:
„Tātad Jūs neparakstīsit jaunu lī­gumu?"
,^ē. Es gaidīšu kamēr ūdens lī­menis
paceļas.
„Tas necelsies, bet kritis vēl vai­rāk,"
Imaks iesmejas.
„Ko? Un^tad atkal man būs jā­slēdz
jauns līgums?"
„Var notikt," Imsļcs ņirdzīgi at-bUd.
„Tādu nelietību Vēl neesmu pie­dzīvo
j\isi!" es atbildu. Nu sāku sa­prast,
kāpēc tur motor§ pukšķina
visu laiku. „Jūs nevis' nogrāvojat
purvu, bet nolaižat ezeru! M iz­spiestu
naudu!"
Esmu tā uztraukta, ka sāku strauji
staigāt uz priekšu un atpakaļ. Imaks
stāv un smīn un mderlgi saka:
„Neko darīt Jūs pati sacījāt, ka
būšu miljonārs. Un lai jūsu vārdi
piepildītos, man jābūt taupīgam. —
Nu, vai maksāsit tūlīt?"
„Nē, to gan nedarīšu! Ne mūžam!"
„Nu, tad drusku patiesāsimies,'
Imaks nosaka un aiziet.
Un patiešām, sākas tiesāšanās, strī­di
ar gruntsgabalu ieguvējiem. Ie­jaucas
pilsētas valde, ziņo valdības
uzraudzības iestādēm.
Imaks tikai snmida. „Kungi,' pie
glāzītes sēdēdams, viņš mieriigi sa­ka,
„cilvēks grib dzīvot,.Visi grunts­gabali
man pārdoti. Jūs celsit, milzu
kūrortu, brauks ārzemnieki, plūdis
nauda; jūs būvēsit vasarnīcas, izīrē­sit
istabas — plūdis nauda. Nebēdā­jiet:
jūs plēsīsit bargi. Bet es, ze-mes
īpašnieks un kungs?... Es būšu
pliks un badā. Un tāpēc: es nolaidī­šu
ezeru cita vietā. Kā Lubāns tas
Vel viena medaļa
Mūsu laikraksta pagājušā numurā
ziņojām par piešķirto augst^iko at­zinības
balvu numismātikas izstā­dē
Stokholmā latviešu eksponātu
stendanr-. So panākumu nopelni
īpaši piekrīt latviešu numisimalam
A. Platbārzdim, kas tagad siaņēmis
Zviedrijas karaliskās naudas kaltu­ves
atzinības balvu — sudi%lba pie­miņas
medaļu par sekmīgu darbību
izstādes noorganizēšanā*
pamazām nolaidīsies manā purvā, un
es sākšu pārdot gruntsgabalus tur.
Bet ja šai vecajā dīķī kāds gribēa
peldēt lai maksā īri. He, he! Jo, —
jums to gan būs zināt, — pēc likuma
pantiem zemes īpašniekam pieder
viss, kas zemē un arī gaisa telpā virs
tās." ,
Tiesāšanās ar Imaku nemitējas.
Tiesājos es, tiesājas gruntsgabalu
ieguvēji, pilsētas valde. Prāvas vel­kas
gadiem. Ezers ir ievilcies dziļi
pašā dobumā. Vecā ūdens triece ste*
nēdama velk ūdeni pret krastu dzie»
dinātaval, kur sinnie tēvi sautē sa^
vas jaimības dienās netaupītās kājas.
Doktors Rauns kā parasti soļo če^
tras reizes dienā no mājas uz dazbīt
un atpakaļ. Viņa gaita ir kļuvusi
gausāka, un tikai retu reizi viņš pfir«
laiž skatu ezeram un krastmala^
liekas, lai pārliecinātos^ ka viņa Sam
ņi par lielisko kūrortu ir bijuši tikai
sapņi;
Bet man ir Jauni draugi, daudi
draugu. *
Pandora beidz stāstu un ateidzai
tālāk. «
Bet augšā pa mākoņu logu raugfil
Zevs; un viņa bargajā sejā ievelkai
viltīgs smaids,
Nelūgta
recenzija
Psīcholoģlskās norises, bes fcuŗlm ate
tiek ari «^nodernais" padomju 6Uvik%
var interesēt ari lasītāju un UterftUĻkai
labprātīgi atsacījies no pledāvātfis mii*
kavlsma kultūras, Arvīda Grlgu)a dzclītr
)u krfijums Vētrfi <VAPP, Rīgā UMfe
rā ieskatu guvu tUutl pēc trim fa<Il«B^
JāatļElst, mani lielā mērā saistīja un le^
IntetesSJa, iļiazSk to varētu sacīt par tl ,
paSa apgāda un gada bērnu — Jūlija Va« \
naga krājumu Saules vfirtoi fil rie« .
Mgā kUšejat), kurā plrlOc Sultaini puU ^
dljles nemākslotais boTSevOcs.
Nav nosiēpiļims, ka Origulli piederēju
trauksmainibas dzejnieku grupai, kas sa<
va temperamenta dēļ ne reU Ir auglīga
irdne tādām plātigām kustībām, ki ko*
mfinisms, (leklausaities padomju masa
dziesmu patosā!) Kas jfar iemeslu bijlīt
ka fiis virs — trauksminieks — tik lab­prātīgi
ņēmies pārsHoloUes par Masktvii
vareno papēžu laizītāju, lai neteiktu vai­rāk,
— paliks mikla varbūt us mOUern.
Bet lasot viņa Jauno, nu Jau nPadomJa
dzeju", paveras lūka uz kādu citu pa­sauli,
rodas iespēja redzēt un nojaust zi­nāmas
dvēseliskas vibrācijas tais (audlSi
kas 1941. g. aizgāja Udzl sarkanarmiJaU
Tātad salīdzināmas viena laUsa posma
domas, laika posma, kuru fiķiŗ kāda mē-chanlskas
dabas robeža, reizē sadallda*
ma ne tikai territorijas, bet ari girlgo
imsauli un laiku, proti — anitromn
fronte.
Arvīda Griguļa dzejoļus var sadtUt di­vi
daļās, kur pie pirmās pieskaitīta viiu
pēc piesGtIta mēra rakstītos kroņa die-iojumus,
kas ietilpst t s. plak|tid(lf
dzejas funkcijās, un otra saturētu, dk
var nojaust, pašintciātivi sacerētos no­skaņu
dzejoļus. Pirmos — piemēram, Va­kars
Maskavā, Gvardes karoga svētki ue,
nav nozīmes apskatīt. Bet kad lasām au­tora
noskaņu dzeju, atduramies uz kidu
psicholoģisku pavedienu, kas stiepjas
cauri visām SIm vārsmām ar īsti „btt^
žuāzlsku" iekrāsojumu:
„Par zeltu dārgākas mums tavu klānn
^ smUtls»
Kas bārstot pirkstos skan kā smalka
stiga.**
Bet krājumā trūkst pat vāju norādīju­mu,
ka dzeja kā problēma paU par,sevi
autoru nodarbinātu. Formas un domi|
klišejas ir vecas, un no tām vien var
secināt, cik nabadzīgs Ir Sis padomju
dzīves novads. Par augsto bausM — dzejtt
kā formu valodu nav ko runāt. Ari sa*
turs ir vienas vienīgas flnerālās.līni­jas
Iļzemdlnāta pele, kufal atļauts skrai­dīt
pa dažām tapešu svītrām. Un Ja ari
laimējas sastapties ar dažām svaigām ^
rindām (picm., augstāk citētās), tad tāi
nav padomju Dzimtenes (ar lielo D), bet
mazās latvipliu dzimtenes iedotais pUrf*
Padomju pašmāju kritika pasludina no­sodījumu
Grlgulim, Čakam, Upitim un
citiem, viņi ari pelnījoši dubultu sodU
— par savas cilvēka patiesības un dzim­tenes
zemes, tautas un gara nodevība
un, no boļševiku viedokļa — par ģenerā­lās
līnijas neievērošanu.
Par Jūlija Vanaga Saules vārtiem pie­bilstams,
ka Se jau rādās īstais, brutāUli
boļševisms. Un tomēr kāda zīmīga parā­dība:
ja ar trīsdesmito gadu indeksiem
datētā dzejā ieskanas naidīgs nemiers un
patētisks niknums, tad tas krasi nolūzt
pēc 1940. g. jūnija, un savā agrākā pai­sumā
vairs neatgriežas pat «tēvijas kara**
laika, — tur vairs Ir tikai dlioņslima, bSI-aslnīga
peršu kalšana.
Kādā vietā Arvīds Grlgulis Izsaucas:
„Hallo, saule — sviesta cibai
Vai Ir daudziem tāda griba:
— a ņ ā uzvarēt vai mirt?"
Un kādā citā vietā piebilst: „Pareiil
norit pasaules lietas!" — Esi bez rūpēOt
Grlgull, tās tiešām norit pareizi, un ari
Tev reiz nāksies iepazīties ar šo norila
ledarbi un rast atbildi savam saulei mtr
tajam vaicājumam. Bet latviešu nacionā­lam
dzejniekam lai šis vārsmas ir biedi­nājums
no tā, kurp aizved šāda program-mātišķa
un ar oficiālām prasībām ap­krauta
dzejošana — oflciāllsms Ir pami­rušas
vai nomirdinātas sabiedrības ie-
2tole, Andrejs Irbe.
cUar
kM Ml'*
miDjJ^
fodA
c M '
kM • •
tttll^
HMi
itnualkl
iriM .
vtdltf
bnudjtt
ptivoti w
dilli edti
«kuir
vam. ..
Dili nldiiit'
Vkoi oH
(iBvilovr
Urnu litt.
nīdu TBUL
vil
Mekklol
mi&iitri,
neiiluf
var saiL,
dzird aniA
Indiešu
Pfovli „
Btarptau
šeit ari „
«tai5 Izcili
vslitl. Pr
itok
ri mm tt]
ģimrun
«Pfilu na.
goda sar_
nfts; Heiss,
Robertioiu
cauri bur:
dzigtapla^
vbti 00
nai unitf
diudzkan
Mpar
inatus la
vil miļi,
autom
STuaiim
"«noloa
n« ^
'•tam-,
rljil vai
dL
5fPieci,