Bavarijas Latviesu vestnesis, May 25, 1950

              tik
tēvu
•vu ag.
^ ari
Tur
^ 4ŌŌ
stu-
. P6c
mm,
ari
pēc
et pll-eekistl
m mft-a
« sa­mal-
1947.
adsV
pa*
andās»
^* Kiele-l
«i un
tt&dzē-
Iģlnātft
u vai
a»at-
*bā at-
Kādas
atklStg
Ida fri-lesama,
jģihfit
ļg., viņa
uzKa-
«a va*-
pra-
Ikvua do-
Ievu»
sūtīta
i8. Tur-latvestas
badu
kviedu
tdfiianai
raidāmo
m. va-m
ar 28
īdējo
vilciens
:I vago-vago*
kas
vUcienu
akti
rdējusi,
ti visi
redzē*
ogļu
lur neie-liti'ngra
robežas,
nonācis
[ojušies
drīz
lās via*
iete da-leka
TI*
iz-^
Joslā. ^
ista. ka
[āda ro-daudzi
jbes, jo
{akas un
:iaipēdas
ļtpsargā^s»
tisti un
tām. P i l -
[vokļiem
,1". Ka­lku
kilo-ar
liel*-
,48. g. l i f
ļielgabalu
\s virzie-jralaužos
jingrada)
atams r.o
[itijas ju-nocieU-
;ācot vi­i
i .
TĒVZEMEI U N DRĪVIDAI
Yalent|n8 Pelēcis
VZEMES
PIENĀKUMA TAISNĪBA
Taisnība ir cēlusies un kopā ar
Dieva atzīšanu izgājusi pasaulē caur
cilvēka sirdsapziņas vārtiem. Viņa
ir viena, pie v i s im vienādi liela,
nemainīga un nenopērkama. Tā no­raida
situācijas diktētus kompromi­sus,
neatzīst taisnības meklētāju ne­attaisnojamās
vājības un novirzīša­nos
no skaidrā, vienkāršā un tālab
arī visgrūtāk ejamā ceļa. Bet cik
viegli šo definējumu var pateikt arī
visneatbildīgākā mute, tikpat grūti
un pat neiespējami ir patiesi sekot
tai skaudrajai saules bultai,^'ko die­višķais
gars ir izšāvis ar cilvēka
sirdsapziņas loku! Kamēr vien vēl
kādam ir pašam- sava miga im ie-jrasti'tikumīgā,
vai netikumīgā kārtā
nopelnītā maizes garoza, tikmēr tas
ļaret šo pirkstiem «nesataustāmo"
ļlietu neizjūt nekāda pienākuma.
Būtiski mēs Šai morālajai parali-feei
nesaudzīgi esam pārsviesti pjIri.
faain ari gana sirsnīgi un skaļi sū-
!(}zējuŽies par netaisnību, bet tomēr
ne visur tik taisni un godīgi, kā
prasa pati nemainīgā taisnība,
lūšu pašu iekšējais ceļš ir sazarojies
loču cilpās un bieži tāg pavisam
jēkSņi izbeidzas strupceļā ar tikpat
gļēvu, cik liekulīgu brīdinājumu:
vzmanibu — gods apdraudēts! Spert
fcoli tālāk jau būtu bīstama paštais­nība.
Ko palīdz mums uz balsīm un pēc
notīm nolādēt Kremļa kreatūru, ja
«avā starpā vēl šodien demonstrējam
neveikli apslēptu, un citi savukārt
atkal veikli izprovocētu nožēlu vai
vainas apziņu par mūsu «kādreizē­jiem
leģionāriem?
Vai tie, kas nu pēc pieciem ga­diem
(kad podi sen saplēsti un vira
felijusi!) prot tik bezkaislīgi un ob­jektīvi
raustīt plecus — dodami pa­domus
uz visām pusēm, arī kādreiz
apciemoja karstgalvjus dubļu bun­kuros
pie Volhovas un painteresējās,
kāda ir , l a t v i e š u k a ŗ a v ī r a
p a t i e s ā j u š a n a u n no­s
t ā j a pret velna ģene­r
ā l i — H i t 1 e r u? Vai varbūt
kad ceļš caur Kalnciemu — Irlavu
un Saldu veda uz Liei^āju, tad ierau­dzījuši
asiņainām smiltīm aplipušo
zēnu^ apturēja uz bridi pajūgias un
pamācīja: ,vSVied krūmos Msi un r
laidies pats ar,* tu esi tikai par sa-maitāšanvj
mūsu tautas interesēm!?"
— Ņa, toiTeiz šie kalkulatori plecus
neraustīja, bet drīzāk — bikses im,
vēl Meklenburgā, vai Gotlandē no­kļuvuši,
čukstēja „Redz* nu, ka mū­su
zēni turas . . . "
Vasarsvētku balodis
Tikai pēc kapitulācijas, kad modē
naca visjaunākie Potsdamas grāvēji,
(diemžēl šlāgeru mūžs ir īss un tos
vairs šodien nedzied ne Maskavā, ne
Vašmglonā!) tad arī atdarījās šo
gudrinieku un vācu kara saimniecī­bai
neatvietojamo mutes un ne tikai
hitleriskā tirannija, bet visa vācu
tauta tika pamatīgi nolādēta. Šodien
si kalkulācija vairs.neder. Daudziem
tūkstošiem darba nespējīgo sirmgal­vju
uc, ko tukšās telpas stratēģija
iekrāva kuģos, bet ko nekāda cita
stratēģija nedabū tālāk, būs jāpaliek
un jādzīvo no vācu tautas žēlastības.
Orientācija būs jāgroza diezgan pa­matīgi
un īpaši vēl pēc tam, kad pats
Cerčils ir atļāvies sacīt, ka stiprajai
vācu rasei, ar ko viņš pats visu mū­zu
karojis, esot jādod izdevība izda­rīt
cilvēcei milzu pakalpojuma(!)
Sinī vietā tad nu arī laikam sākās
Prātīgā kunga lietderības, mērķtie­cības
un inkubatorā perētās taisnī­bas
pasaule. Tikai šie pēcnelaimes
meditētāji ir par kaunīgiem (varbūt
arī vainojama garā kalkulāciju
virkne kopš 1940. g. jūnija), lai at­zītu
visvienkāršāko un svētāk(ļ tais­nību:
tēvzemes pienākuma taisnību.
Ja pieņemam arī Prātīgā kunga
atzinumu, ka leģiona cīņa ir bijusi
pilnīgi negribēta \m niecīgie varoņ­darbi
ir veikti acumirkļa dusmu
afektā, tad tomēr lai savos dzīvības
neapsmādē tie, kam šis m\4ķīgais
farss ir aiztaupījis KZ nometņu gāzu
kameras un Koļimas zelta laukus.
Leģionāri savus pazemojumus ir ne­suši
bez pārmērīgas kurnēšanas. Mēs
uz savas ādas esam izbaudījuši Ri-bentropa
un Molotova nolīguma se­ka^,
tāpat kā sākam arī piedzīvot
Jaltas augļu ienākšanos un mūsu
kopējai — iekšējai dzīvei nav vaja­dzīgi
nekādi kaunības plīvuri. Mēs
esam mazi skaitā, mēs esam pamesti
un pliki, bet mūsu taisnību ir izšā­vis
pats Dievs ar cilvēka sirdsapzi­ņas
loku. Tā ir liela, negrozāma un
īsta. Un tieši mūsu iedzimtā indivi­duālisma
dēļ, vēl vairāk varbūt kā
citiem, mums bijusi pretīga Hitlera
aklā pūļa un stulbākās varas kāres
apsēstā taisnība, tāpat kā Kremļa
sarkanā viltus odze. Bet šis asinīs
iemantotā savrūplba un latviskās
pirts tīrais gars neļaus arī turpmāk
visā pilnībā pieņemt Prātīgā kunga
ieteikumus (kaut tiem ir dota pat
baznīcas svētība) un uz visiem pa-
• griezieniem gataviem sekot tai tais­nībai,
kas mērķtiecības un lietderī­bas
dēļ tēlo vienādi labi kā mūķeni,
tā ielas meitu.
Vasarsvētki ar svētā garaisimbolu—
balodi šogad nolaižas pār mums lai­kā,
kad debesu svētība itrimdinie-kiem
visvairāk vajadzīga — mēs iz-klīstam.
Svētā putna spārnu vēdas,
ko samanījām rīta gaismā, kad saule
vēl ar pūlēm lauzās cauri koku la­potnei,
zāle modās, visa dzestrā rasā
zvīļodama, un gultas galvgalī tvīk­dams
smaržoja vakar vakarā aiz­sprausts
bērzs — tās tagad lido J^p
izklīdēju galvām tāpat kā toreiz
miegā pirms ausmas krēslainā Kur­zemes
istabā. Un parallēles, pārāk
saskatāmas būdamas, neļauj sevi
noklusēt — kā kopš gandrīz divi
tūkstoš gadiem kristīgajai pasaulei
balodis atmirdzējis ar saviem balta­jiem
spārniem cauri mērim, kapiem
un noliegšanai, tā mēs netiekam va­ļā
no citām nemainīgām šūt>ām, kuru
ritms ierakstīts mūsu asinīs un garā
ar vālodzes, meža baloža un cīruļa
spārnu vēdām — no mūsu latviskās
būtības. Mēs netiekam vaļā — jo
vispirms nevaram; un otrkārt — ne­gribam.
Sī simbolika var likties pārspīlēta,
patētiska vai saldena tiem, ko mal­dina
svešas apkārtnes pašreiz nekur
nelietojamā šovinisma vai vismaz
patriotisma šķietamā snauduļošana,
tiem, kas raisās vaļā no savām na­cionālajām
emocijām, lai tā kļūtu
mazāk atšķirīgi. Bet tiem, kas ne­dēļi^
pēc nedēļas piedzīvo atvadas,
šīs mūžīgās bēres — viņi pēkšņi at­skārst,
ka tas, kas trimdas gados
pārāk bieži lūpām aizkārts un pirk­stos
turēts, šķita kļuvis nobružāts vn
pat a^micīgs — tas tagad parādās it
kā atjaunotā nozīmīgumā ar visu
savu neapstrīdamo, nedefinējamo
spēku — latviskais gars, latviskā
mentalitāte, latviskā tradīcija. Bē­res
— jā, bet ne bēres cilvēkam,
draugam, latvietim; bēres latviskai
sadzīvei, lai kāda tā būtu bijusi; bē­res
vietas kopībai; bēres Hdz šim
brīdim kopīgi nestajam liktenim —
no šīs atvadu dienas viss kļūst, ci­tāds.
Uz sliekšņa apstājies aizgājējs at­skārst,
kādu telpu un kādus ļaudis
pametis. Tā tas bija Kurzemes
krastā. Tā tas ir Eiropas krastā. Un
tas ir nenoliedzams, nenoniecināms
lielums, bet arī nepārspīlējams un
neizpušķojams — SI tautiskā vide,
šī piezobotā'trimdas kopība. Par spīti
Skats LNP bibliotēku fonda
grāmatu labirintos Augustdorfa
Architekts profesors
Dr. h. c Eižens Laube jubilārs
Sl gada 25. maijā latviešu archi-tektu
senioram profesoram Dr. h. c.
E. Laubem paiet 70 mūža gadi. Sā iz­cilā
zinātnieka un paidagoga, lielākā
latviešu architekta-mākslinieka mū­ža
līdzšinējās gaitas bijušas visai ra-ženas
Vlņk dzimis 1880. g. 25. maijā Rīgā,
beidzis Rīgas Polītecbnikas institūtu,
kur kļūst par mācības spēku. Kad
n^tl^īgā Latvijā 1919. g. sākas
Latvyas universitātes organizēšanas
darbi, prof. Laubi redzam aktīvāko
organizācijai padomes locekļu vidū.
V ^ ' ir arī šīs fakultātes piriļaais
dekāns un kādu laiku rektora inei-nieks,
bez tam rosīgi darbojies arī
sabiedriskā dzīvē. Viņa darbības
pmagumpunkts tomēr ir zinātniski
paidagoģisks darbs, kurā viņš gūst
lielus panākumus.
Gandrīz visi tagadējie latviešu ar-tībā
viņš mācējis saudzēt savu au
dzēkņu īpatnības up, tās plašā vē­rienā
veidojot, izaudzēt stipras per­sonības.
Prof. Laube publicējis zinātniskus
darbus par krāsu un formu loģiku,
par skaistuma elementu mūsu jau­najā
lauku būvniecībā, Latvijas ar-chitektūras
radīšanu. Nākamo monu­mentālo
Rīgu, architektūras izprat­ni
uc.
Līdztekus teorētiskam un paidago-ģiskam
dai^bam universitātē prof.
Laube ražīgi strādāja savā architek­tūras
birojā, kas saistīts ar plašu
būvniecības praksi. Šogad paiet 50
gadu, kopš prof. Laube sācis strādāt
architektūras laukā. Savos zinātnis­kos
darbos un realizētās celtnēs prof.
Laube devjs daudz jaunu atziņu un
augstvērtīgu paraugu, kas lielā mē­rā
palīdzējuši izkopt mūsu dzimte­nes
celtniecību un daiļamatniecību, ļ
Pēc prof. Laubes projektiem reali­zēti
apmēram 230 architektūras dar­bi
— jaunceltnes un pārbūves. Lai
minam tikai Rīgas latviešu biedrību,
Rīgas pili, Romas viesnīcu, Saeimas
namu, Ķemeŗu viesnīcu, Krastkalna
un Sniķera namus Brīvības ielā. Pēc
Laubes metiem veidots piemineklis
Nāves salā, Brāļu kapu pieminekļi
Ķemeŗos, Slokā. Viņš vairākkārt god­algots
Rīgas monumentālo namu me­tu
sacensībās un apbalvots ar Tēv­zemes
balvu un daudzām goda zī­mēm.
Nonācis trimdā, prof. Laube paliek
uzticīgs savam iemīļotajam akadē­miskam
darbam — sastopam viņu
Baltijas universitātē, kur viņš .noor­ganizē
un vada savu architektūras
darbnīcu, lasa atsevišķu kursu archi­tektūras
vēsturē strādā dažādās ko­misijās,
ir senators un architektūras
un inženierzinātņu fakultātes dekāns.
Baltijas universitātes pulsam ap­stājoties,
samērā kuplā akadēmiskā
saime izklīst pa visu pasauli. Arī ju­bilāram
jādodas uz aizokeāna zemi,
kurp viņu aicina dēls. Laube patla­ban
sasniedzis sava darba pilnīgāko
briedumu un liels ieguvums būs tai
zemei, kas viņa spējas novērtēs un
izlietos.
Mūsu vissirsnīgākā vēlēšanās, lai
jaunais kontinents apgaro šo īsto
lielo eiroDieti ar jaunām plašām ide­jām
un paglābj raženam darbam at­jaunotā,
brīvā dzimtenē,
Prof. A. Raisters.
LNP bibliotēku fonds, kam atsau­cīgi
tautieši saziedojuši jau 20.000
grāmatu un kura krājumi arvien
turpina augt, nu jau ceturto mājvie­tu
radis Augustdorfas nometnē, kur
tam ierādīta īpaša noliktava. Martā
pēc LNP priekšsēža un kultūras da­ļas
vadītāja J. Celma personīgās ie­rosmes
un pūlēm lielie grāmatu krā­jumi
sakārtoti un izstrādāts katalogs,
kas piesūtīts lielākajām latviešu or­ganizācijām
citās zemēs. Pēdējās
lūgtas ar grāmatu pieprasījumiem
pasteigties un gādāt par transportu
samaksu, jo citādi var iznākt, ka viss
lielais fonds pēc 30. jūnija jāpār­vieto
vēl uz kādu citu vietu, kas
prasītu jaunus līdzekļus un pūles sa­kārtošanai.
l\laksa par atsevišķas
bibliotēkas pārvešanu līdz Hambur-gas
ostai būtu ap 30-—40 DM, kam
vēl jāpielēš jūras ceļš un izdevumi
līdz gala punktam attiecīgā zemē.
Patlaban plašā noliktavas telpā
grāmatas sakārtotas garos plauktos
pa nozarēm; un tituliem, tā kā jeb­kuru
brīdi var sākt nosūtāmo bib­liotēku
komplektēšanu,» sākot ar
Latvju dainām, kuru ir 20 eksem­plāru,
un beidzot ar Teodora Zelti­ņa
Balādēm, kas ar saviem 2000 eks.
sasniedz fonda atsevišķo izdevumu
rekordu. Ja visas grāmatas būtu šā­dā
skaitā, varētu sakārtot 2000 bib­liotēku,
bet šoreiz būs jāvadās no
kapitālizdevumiem, kādi ir LCK zie­dotās
Latvju dainas vai Mērnieku
laiki, kuru saziedots 16 eks. Pēdējie
gandrīz visi gājuši cauri neskaitā­mām
rokām un krietni apbružāti,
apliecinot, ka šis brāļu Kaudzīšu
darbs ir visvairāk lasītā latviešu grā­mata.
So apstākli ievērojot, pirmajā
posmā domāts sakomplektēt 3 bib­liogrāfiskas
bibliotēkas ar visiem ie­spējamiem
izdevumiem un 20 tautas
bibliotēkas. Pirmās novietotu Angli­jā,
Kanādā un ASV pa vienai, un tās
galvenokārt noderētu literātiem, zi­nātniekiem
un pētniekiem, kamēr
tautas bibliotēkas domātas tieši vis-plašākām
tautiešu masām. No Ang­lijas
jau saņemti pieprasījumi pēc 8
bibliotēkām, bet pa vienam vai pāris
komplektiem vēlas saņemt organizā­cijas
Zviedrijā, Austrālijā, ASV uc.
Pieprasījumi vēl turpinās.
T. Zeltiņa Balādēm seko K. Skal­bes
Pīlītes ($tāsti un tēlojumi), ar
1000 eks., Blaumaņa novele Nāves
ēnā un A. Dziļuma Celmenieki, ka­tra
ar 900 eks., Tēvu valoda (māc.
grām. 7. tautsk. klasei) ar 600, Raiņa
aforismi Kalnā kāpējs ar 500, V.
Mežezera Trimdas grāmata un Kara
dainas, katra ar 250 eks., uti Lielie
krājumi radušies, apgādiem vai grā­matu
galdiem nododot fondam sa­vas
kaut kā iesalušās grāmatas.
Mūsu klasiskās rakstniecības izci­lāko
darbu krājumi jau stipri ma­zāki.
Deglava Rīga tikai 12 eksem­plāros,
'Austriņa Puiskāns 8, Jaun-sudrabiņa
Aijas triloģija 13, A. Gri-rļa
Dvēseļu putenis 6 (pimā daļa
gan 66 eks.>, Raiņa Indulis un Ārija
10, Fr. Bārdas Zemes dēls 10, Jaun-sudrabiņa
Baltā grāmata 35, K. Skal­bes
Sirds bagātība 14. K, Zariņa Kau-gurieši
5, Valža Staburaga bērni 3,
Blaumaņa Indrāni 29 eks. utt. No
„ejošākiem" autoriem trimdā repre­zentēts
Anšlavs Eglītis ar Heks.
Supersakso, 2 eks. Līgavu mednieki
un 1 eks. Homo Novus, Ilona Lei-mane
ar 20 eks. Vilkaču mantiniece,
Ēriks Adamsons ar 20 eks. Smalkās
kaites (LCK ziedoj.), Knuts Lesiņš ar
80 eks. Mīlestības zīmogs, un pāris
eks. Mūžības vīns, Zinaīda Lazda ar
58 eks. Tālais dārzs uc. Krājumā ari
gandrīz visas skolu un praktiska sa­tura
grāmatas, bet nelielā skaitā, pa
3—10 eks. I^^ņēmums ir agr. Duka
Trimdinieka sakņu dārzs ar 700 eks.
Tas nozīmē, ka tautieši ģimcines dār­ziņu
laiku uzskata par pagājušu.
Protams, lielā skaitā redz mazāk
pazīstamu un stipri nokritizēto au­toru
darbus. Te veseli kabi Rolanda
Ozola, Fēliksa Valles, Staņislava
Rāznas, Aleksandra Upenieka uc.
nelasītu ražojumu, kas nav izpirkti
pat RM laikos. ŪnikUms ir 1 eks.
karikatūru krājuma Plikie uzvar
vai Ko es redzēju pasaules cirku vai
Pedro Torandosa klaunu paradīze vai
187 proc. pa tīro vai Oļģerta Drei-maņa
cirkus vienreizējs likvidācijas
izdevums, kas 1947. g. maksājis RM
6.— \m, kā redzams, 1000 eksemplā­ros
ari tiešām nolikvidējies, tā kā
palicis šis vienīgais. Ja būtu kāds pa­domājis,
ka vajadzētu arī brošūras,
kas saucās Čūsku dūrēju zemē Svā-bijā,
tad šo „retumu" virknei būtu
pielikts punkts, jo fondā ir ari Pipa­rotās
kalorijas. Jautrā bunkurā uc.
humora izdevumi.
No īstiem retumiem vēl jāmin Ap­sīšu
Jēkaba kopoti raksti, Poruka
kop. rakstu 2. sējums, Sudrabkalna
Viena bezdelīga lido, T. Manna Bu-denbroki,
E. Blanka Latvju tautiskā
kustība, Jāņa Seska Trimdā, Leonīda
Breikša 1942. g. izdotie dzejoļi uc,
bet to ir tikai pai 1 eks. Jau lielākā
krājumā kalendāri, dziesmu krāju­mi,
koŗ-u un orķestpu notis, žurnālu
un avižu (tikai trimdas) komplekti.
Tāpat savs plaukts ar tulkotām grā­matām,
starp kurām Getes Gara ra­dinieki
26 un^ Po Melnais kaķis 4 eks.
Pavisam fondā pagaidām ap 500
grāmatu titulu, rto tiem daiļlitera­tūrā
ap 300. No /grāmatām, kuru
skaits pārsniedz 50, organizācijas
varētu izveidot palīgbibliotēkas, vai
ari tās tautiešiem sadalīt īpašumā
vai dāvināt jaunatnei. Daļa no tām
vērtīgu, kaut fragmentāru izdevumu
(Pīlītes, Nāves ēnā, abas J. Kadiļa
sakārtotās noveļu izlases, A. Ersa
stāsti, Jaunsudrabiņa Vēja ziedi
Akurātera Draugi un gadi). Organi­zācijām
katalogi jau piesūtīti, atliek
tikai izvēlēties, un bibliotēkas varēs
sākt ceļu turp, kur tautieši tās ar
nepacietību gaida. Gulēt tālāk šim
grāmatām Augustdorfas noliktavās
nav nozīmes. Vispirms tas maksā
naudu, kas ieguldīta iegādē un trīs
tālos pārvadājumos, otrkārt, ziedo­tāji
tās nav devuši glabāšanai un
žurku midzeņiem, kas te var rasties,
kad laiks izvēdinās bij. medikamen­tu
noliktavas telpu, un beidzot —
izklīstam jau ari paši, un vēl neziņā
palicēju liktenis.
Tas prasa pasteigties un kādu ma­zumiņu
naudas. Ceļš līdz Hamburgai
angļu mārciņās iznāk tikai 3 vai 4,
dolāros 6—8 un, jādomā, ka tās pā­ris
kastes ar grāmatām arī neiznāks
daudz dārgākas lētajā jūras trans­portā,
bet ieguvums būs neatsve­rams,
jo grāmatas pieder lielākai
mūsu bagātībai kas radusies trim­dā.
To rāda arī šī bagātā noliktava.
E. R.
gribai nejust sāpes, par spīti gribti
ar skepsi im smīnu noraidīt senti*
mentu kā modemam cilvēkam ne­piedienīgu
— viņa vienkārši ir, su­verēna
im valdonīga mūsu lat­vietība.
To atskārstam līdz kaulam,
sirdij un nerviem, pēdējo reizi roku
sniegdami. Tad no viņas nokrīt T>a-plra
puķes un sinepju žults — mēs
esam tie, kas mēs esam.
Bet priekšā mums stāv garīga pār*
tapšana cīņā, kādu nekad agrāk ne­esam
pazinoši. Latvijā mēs kaŗoiām '
par mai^i un eksistences tiesībām,
un nogurušiem mums nebija nekur
jāatvelkas ijļzkrāt spēkus — mēs bijām
mājās. Tiem, kas tagad pasaulē skai­ta
tulznas \m briedina jaunas rievai
smadzenēs ~ tiem ik vakarus jāat*
velkas kaut kur, kur ir mājas un at­pūta
— pašiem sevī, pašiem pie se-
^vis, jo citas iespējas jau nav. Un
tur aiz pievērtiem plakstiem svešas
istabas tumsā no pagātnes atvld k**
da pazīstama seja, kāda iela, kādā
piekalne, kāds Vasarsvētku meijas
zars. Jā, jā, — ar «progresīvi do­mājošo
tautiešu" bieži apsmietai
„purenes māla krūzē uz dēļu galda»
kas klāts ar baltu linu segu/* Un
kāds dievkalpojums Vircava* baznī*
cā, kur sievas galvas lakatiņos sē­dēja
solos pa kreisi, vīrieši Kakla
saites aptaustīdami, pa labi. Un
zaļumu ballle Skursteņmuižas parkā,
kur puiši iedzēra un izkāvās. Uti
gada tirgus pie pagasta nama. Nē,
nemaz un nekur nav sacīts, ka lat­visks
ir tikai tas, kas varonīgi,
spožs, traģisks, cietējs, pirinteili-ģents,
ideālu. Latviešu tautas dvēselt
nemaz nav tik balta, v^a ikdienā
tāpat nobnižājas un cilvēkiem vis­pār
nav pārāk baltas dvēseles. Un
mēs jau neesam nekādi pārcilvēki.
Bet mūsējā mums ir mīļa. Tādē],
ka tā ir mūsu.
Tātad atmiņas? Sāpīgas turklāt?
Bet tas jau arī ir viss, kas mumi
pieder no mūsu Izcelšanās koka. Un
būs daudz tādu šogad un citu gadu,
kas Vasarsvētku ritā pušķos savu
baraku VUcijā vai tarmera istabu
Kanādā ar bērzu zariem. Mūsu pie-deribas
ārējie atribūti Jau art vain
eksistē tfkial svētku brīdī uzvilktā
tautas tērpā, sudraba rotās, Latvian
hot dog, kā amerikāņi dēvē mūsu
€Vētku pīrādziņus, Vasarsvētku TftW*
jā, pa reta'nri kādā grāmatā. Un
Jūnija vakarā dažs - nē, daudri't«d-pūtlsies,
Jāņu vainagu pinot
Atmiņas? Sāpīgas? Jā. Un ir labi
tā. Slikti būtu, ja mums vairs ne­būtu
nopūtu un dūrēju. Veselam
ķermenim i^p. Tas nozīmē, ka viņi
reaģē un ctnās ar kaiti — ar sve­šuma
kaiti. Un ja kādam tādas sāpei
rimst un piSriet taisni svešumā, tad
tā Ir zīme, ka tam nelaimīgajam ir
nāve zobu galā, kas to nokāvusi na­cionālai
dzlfvei. Tādas sāpes drīk­stētu
rimt tikai mājās. Bet tur viņtt
toties vispār neuznāk nemaz.
Garīga pārtapšana gaida mūs v i ­sus,
diktēdama kategoriski: esi
skarbs kā vilks, uz āru, kur tev jā­rāda
zobi. un maigs kā balodis pats
sevī, kur tev jāmeklē savas izcelša­nās
kodols — baudījis no tā, tu bOit
vesels un stiprs ar visu savu mSu-ma
kaiti.Un fpašl tagad, kad mēf
visi izklīstam, tā Jādara, Jo nu vairi
nav ne teātru, ne koncertu, kur de­korācijas
un dziesmu teksti glezno
pagātnes ainas un pasaka JOtl^
vārdus priekšā. Tagad tas Jādara
pašiem un. jāpietiek ar vakarā pie­vērtiem
plakstiem svešas istabai
tumsā — lai rītu atkal būtu spēka
kaulos. 1
Svētais putns kopš tiem laikiem»
kad viņš pirmo reizi nolaidās Va­sarsvētku
rītā Kristus mācekļu vidū,
nav beidzis cilāt spārnus nekad, fk-gadus
atgriezdamies pie cilvēkiem.
Lai svešumā nenorimst dūdot ari tas
īpašais latviešu putns, kas viņiem
reiz saviļņoja asinis visiem vienādā
rakfjfā Bet tas esot iespēlams tikai
tik ilgi, kamēr ļaudis.sirgst ar sve­šuma
kaiti, remdinājuma alkdami.
Jo ari svētais gars atgriežas tikai
pie ticīgajiem. Severfns Dfim's
Ganžrs SaMņi
MAR7A KRASAS
Veca zāle, aianigusl sūna,
PārU asnci. Krāsa? ~ kāda tā?
Vārda vieglo, vārdu/kas kā dflna,
Tādai Jādāvā.
POpoIIga i'čsma ce|as krfimos,
Metu cigareti zālē, lai
Dūmo. Līdzi manas domas dūmo.
Domas? Saulē šai
Jau par smagām bālās domu stigai.
Valsim nemanāmas visu Janc,
Izklīdina vēsmas pōpoligai.
Vārdu Jau par daudz.
s
t'