Bavarijas Latviesu vestnesis, September 14, 1948

              •LAlVUA,1948.ga4.sew
Ui IUI IJ LM VlJ I A Bil. SABJtEDRISKO LIETU MINISTRA ALFRĒDA BĒRZIŅA ATMI-ŅAiS
PAR L A T V U A S BOĻSEVLZACUU ..POSTA GADI"
Kad niinistrs A, Bērziņš otrreiz no Zviedrijas ierodas Berlīnē, viņu
[Janši sastop Hitlera jaunatnes organizētājs Rīgā Dr. Krēgers un ap-sfidz
par ^«ig(B spiegu. Apcietināto ievaeto Berlīnes policijas pārvaldes
XX
Atvērās j>irmās dzelzstieņu durvis
gaira koridora galā. Atprasīja pulk­steni,
naudas maku, kabatas nazi,
pildāiBspalvu. Citiem vārdiem —
visu, atstājot tikai kabatas lakatiņu.
Pēc šis procedūras pa apļa kāpnēm
uzjveda trešā stāvā un nodeva kāda
mierīga Izskata cietuma uzraugam.
Tas, rūpīgi mani nopētījis, noprasīja:
„Vai esat ierēdnis, vai tirgotājs?"
Uz labu laimi atbildēju, ka esmu
Ierēdnis.
„Tā<lā gadījumā , došu jums 130.
kameru. Tur ir labāka gulta."
' W^īm redzot, uzraugs bija ierēd­ņiem
vēlīgāks nekā tirgotājiem.
Ar viesnīcnieka laipnību,viņš atvē­ra
kameras durvis, pie tās pašas
reizes iepazīstinot* arī ar cietuma
kārtību.. Jāceļas no rīta' sešos, jā­nomazgājas
turpat kamerā šai vaja­dzībai
paredzētā^ skārda bļodā. Tad
jāatnes ūdens visai dienai un labi
jāsakārto kamera. Pēc ēdiena rei­zēm
trauki tūliņ jāizmazgā, bet ka­rote
pēc ēšanas ik reizes jāatdod uz­raugam.
Nezinu, kāpēc šis ēšanas
rīks Berlīnes podicijas cietumā tika
uzskatīts par tādu, kas nedrīkst ar
• bļodiņu vai kafijas krūzīti atrasties
kamerā; Karotei bija īpaša vieta
ārpusē pie kameras durvīm. Varbūt
tālab, lai zinātu, . ka kaiTiera nav
tukša. Līdz pulksten septiņiem va­karā
aizliegts gulēt. Tāpat aizliegts
skatīties pa logu, pakāpjoties uz so­liņa,
sazināties ar apcietinātiem bla­kus
kamerās un skaļi dziedāt. Arī
1 • smēķēt' aizliegts. Ar citiem vārdiem,
aizliegts viss, atskaitot elpošanu. Par
aizliegumu neievērošanu draudēja
uztura atņemšana un ieslodzīšana
tuiipšā. karceri.
Pēc šiem „ievadvārdiem" kameras
durvis aizvērās. Noklaudzēja aiz-šau1>
nes un slēdzene. Nu biju cietum­nieks.
Pirmajā brīdī nejutu nedz bailes,
nedz izmisumu, kā to vēlāk novēro­ju
pie daudziem likteņa biedriem.
Mzāk manī pamodās ziņkāre.-
Nekad agrāk nebiju pavēris cietuma
durvis, nu^bija iespēja ne tikai pa-
. raudzīties, apmierināt cilvēcīgo ziņ-kāii
par,ko nezināmu, bet personīgi
izjust visu to, ko cietums morāliskā
un fiziskā ziņā prasa no tiem, kas tur
iekļuvuši. - Arī brīvības neaptvera­mā
nozīme manā prātā un izjūtās
nepavisam nebija kāds skaidrs jē­dziens.:
Attieksmes ar citiem cilvē­kiem,
pienākumi pret sabiedrību un
valsti katram saistīti ar . iielākiem
vai mazākiem brīvības ierobežoju­miem,
bet kad brīvība ir nenoēsta
līdz tādam minimam, kā tiesī'bām
•uistēties Šaurās sienās pāris soļ.is
^.Lirp, pāris atpakaļ, tad prātošana,
::a nebrīvība ii' brīvībai pretējs ap-
;'imējums, iegūst pavisam citu jēgu.
Cietuma kamerā nebrīvība nav brī­vībai
pretējs apzīmējums vien, t!et
• cietuma kamerā nebrīvība no prāto-jiuna
pārvēršas drūmā realitātē, ar
ko cilvēka aktīvais gars samierinā­ties
nevar. Tāpēc arī apcietina jumā
garīgās mol^:as daudzkārt pārsniedz
Czisikās ciešanas.
Laiciņu p^iliku stāvot pie durvīm,
aplūkodams šauro telpu ar dun'īm
viena un pie griestiem iebūvētu res-totu
logu otrā galā. Telpā, kiaŗai uz
nezināmu laiku bija lemts kļūt par
manu dzīves vietu, daudz ko apska­tīt
nebija. Vēl mazāk ko apbrīnot.
• • Dzelzs gulti:;ia pa labi, mazs ķeblītis.
Pie pretējās sienas plauktiņš maizes
donai, kafijas krūzītei un ^/iras bļo­diņai.
Drūniīāko iespaidu tomēr ra­dīja
zaļi pe^Lēkās sienas. Sienas tu-
, vāk aplūkojot, .izrādījās,' ka tās ne­būt
nav mēmas, bet vienīgās šajā
vietā zināja stāstīt par nezināmo lik­teņa
biedru pārdzīvojumiem, uzska­tiem
un Varibūt arī iemesliem, kā­lab
tie nonākuši šajā Lielvācijas ie­naidniekiem
nolemtajā vietā. Ar zī-
; muli rakstīti vai asiem priek.smetiem
ieskrāipēti, īsi teikumi jaunienācējiem
stāstīja daudz.
Pirmais acīs diirās uzraksts uz dur­vīm
,,Kas maizi ēzdams nav lo slacī­jis
asarām, kas rūpju, pilnas naktis
nav pavadījis uz savas gultas malas
raudot, tam sveši debesu lielie spē­ki."
Tā ta6u bija Vācijas ķeizariene,
kas šos vārdus rakstīja savā dienas
grāmatā, no Napoleona armijas bēgot
už Prūsiju! Kāds cits stāstīja: ,JN[e
Hitleru, bet ķeizaru Viļumu II mēs
vēlamies." Bet*kāds cits uz loga pa­lodās
ieskrāpētā uzrakstā apliecinā­ja,
ka viņa apziņā ir tikai viens
kungs, kā priekšā viņš zemojās, un
tas ir — Jēzus Kristus. — Zīmīgi^ ka
vispār vairums uzrakstu bija ar re­liģisku
nokrāsu.
Aiz plauktiņa rūpīgi noslēptu at­radu
no brūnā ietinamā papīra iz-^
grieztu krustu. Zem tā . uzraksts,
šķiet, .-ungāru valodā. Blakus sienā
ieskrāpēts kalendārs, no kura varē-.
ja spriest, ka iepriekšējais kameras
iemītnieks,- (vēlāk dabūju zināt —
tas bijis kāds ungāru grāfs) te pa­vadījis
47 nedēļas.
47 nedēļas.šajā alā, kur neiespīd
neviens saules stars! Un man? Ju­tu,
ka reizē ar šīm domām mostas
kāds nemiers, ar kuru vēlākos m.ē-nešos
nācās izcīnīt jo smagu un grū­tu
cīņu.
Kamera bija slikti kurināta. Ti­kai
zem segas un mēteļa daudz maz
sa.silu un iemigu. Otrā rītā modi­na
ja zvans. -Dzirdēju, ka aizšautnes
atbīda, durvis atslēdz, gaitenī sākas
daudzu kāju d.ipoņa. Atvērās arī
manas durvis. Jāiet pēc ūdens. Pie
ūdens pievades stāvot no apcietināto
pierasti čaklām kustībām un klusi
apmainītiem vārdiem un zīmēm no­pratu,
ka vairums še ir jau veci ie-
A I d a N i e d ra
Vēl vakar saulē slēpās kvi^p lauks,
Aiz augļu dārziem sīka strauta malā,
Un putni.dzēra dzidrā klinšu alā,
Ko apvijis bij ēfejs' zaļš un jauks.
Pār lauku šodien nikni v^ji trauks :
Ar karstu viesuli šai tveicē bargā
Un izkapts dzirkstīs, tēļ^udainā ,
• I : .m.argā
Un vārpu lasītājs pār ceļu sauks:
,jEs atnācu. Lai lauku debess sarga!"
No ābelēm drīz iesāks augļus šķīt,
Tie sārteni un saldi zālē krīt
Un koks tos neieskauj un neposarga.
Kas manu plaukstu tukšo piepildīs?
Geļš gājēju uz priekšu vils un dzīs.
mītnieki. Dažs no viņiem rādīja pat
gluži omulīgu seju^. itin kā viņš ne­atrastos
Gestapo cietumā, bet kādā
izpriecā. Pēc kafijas: un gabaliņa
maizes saņemšanas gaitenī iestājās
klusums.
Pulkstenis varēja būt desmit, var­būt
drusku vairāk,|.kad atkal ,sāka
klaudzēt aizšautne^ un' vērties kame­ru
durvis. Arī manāsi durvīs pa­rādījās
uzraugs u.'i Da^inoia.ka efot
„brīvstunda". Labi nesapratu, ko
tas nozīmē, bet drīzi noskaidrojās,
ka tā sauc 20 miniōšu ilgol pastaigu
cietuma: pagalmā. Nokļuvis vairāk
kā piecdesmit dažāda izskata vīru
vidū, jutos vvēl nelaimīgāks kā ka­merā.
Vecākie ,,kollēgas" tomēr
brīvstundu gaidīja ar nepacietību.
Tad, par spīti sargu modrībai, to­mēr
bija iespējams: aprnainīties
zīmītēm, pārmainīt kādus vārdus un,
ja kādam draugam pagadījās pāris
smēķu, tos godīgi, sadalīja. Notika
pat „tirdzniecības" daifijuml.
Pirmajā brīvstundā, gaidot pie dur­vīm
uz zosu gājiena, sākšanos, iepa-.
zinos ar blakus kameras iemītnie­ku.
Tas bija>beļģis— ce^llulozas tir­gotājs'
no Briseles. I Apcietinājumā
vairāk par pusgadu, ļ Turēts 'aizdo­mās
par kāda beļģu pulkveža —
pretestības : kustības darbinieka •—
slēpšanu.
A l f r ē d s B ē r z i ņš
Turpinājumā lasiet
„BADA STREIKS" ļ
K n u t s L e s i ņš
V
eta
(Beigas)
„Bet kā tad Tibiņam iešāvies prā­tā
spokoties?" !
„Kāds brīnums! Viņš pazina Mā­kušu,
ka tam reizēm savādas iedo­mas,
ka viņš baidās ieiet tumšā
istabā — un tas viss no' šā paša
(Brikšņa pamāja galvu uz konjaka
pudeli). Sirds arī^ bija vāja. nu vēl
mātes nāve, tā tas sagadījās. Zīmēto
masku Tibiņš bija iepfiekš sagata-vojis;
Dievs to zina, varbūt taisnība
— tikai pablēņoties mājās vai kar­nevālā.
Bet te nu nāk tāds izdevīgs
gadījums un tas nelietis domā: pa-ga,
paga.varbūt te kaut kas iznāk.
Sirdsapziņas jau viņam nava; ne tik,
cik melns aiz naga.. Un kad; jums,
enkārša
NOTETE
dāls, un viriš būs savu kartt •
lējis sev par ļaunu." ^ ^ ^
Es nu gan nešaubījos ka
sirdsapziņa atļautu kiam n,S!l!^
ties arī ar tāda veida i^pie^^''^
labs veikalnieks bija ^t^^
par avantūristu, viņš l4a ^
Vms gribēja palikt, pie
un drošākā ceļa. "^^^m
, ^ u / ' es saku, „gaiu .^.15
portretiem nav rakstīts kas ti^ ^
cilvēkiem, tikai tas pliknis
nepatiks vienai dāmai -
MĒRBEKAS LATVIEŠU TEĀTRIS VIESOJAS AMERb^AŅU JOSLA
Nometnes pagalmā savāda rūkšana
un sprauslošana. Bet vēl taču gan­drīz,
vai nakts — pulkstenis seši!
Pārvietotā latviešu persona izlec no
gultas un izstumj pa logu izspiirušo
galvu. 'Divas pagalam: noputējušas
zaļas mašīnas — viena tāda kā ģi­menes
mājiņa ar visiem logiem, ot-,
^ra dažādu grabažu pieblīvēta — grī­ļodamās
piebrauc sarīkojumu zālei.
Izbirst vesels pagasts cilvēku ar da­žāda,
lieluma somām un saiņiem.
Laikam atkar kādi pārvietotie? Bet
nē — aizdomīgi vīri rauj vap sarī­kojumu
:^āļes durvis, izceļ no mašī­nas
un stiepj iekšā plankas, dēļus,
kāšus, kārtis, ķekšus un velns zina,
ko vēl. Pavisam nesaprotama būša­na.
To. tā nevar atstāt. Un pārvieto­tais
tautietis pa galvu, pa kaklu, vēl
steigā pogādamies, metas turp.
• ,,Viens, divi — reizā! Viens, di­vi
— hop!" Vīri no koka gabaliem
sākabinājuši tādu kā gaisa tiltu un
nu; vaigus piepūtus! grib uzcelt līdz
zāles jumtam.
Kāds no agrīno ziņkārnieku bari­ņa
sadūšojas un jautā: „Ei, jūs tur,
no kurienes?"
;^,No Blombergas," un svešie rau­jas
vēl sirdīgāk.
„Bet kas jūs tādi esat?"
„BloiTiibergas mērbekieši."
Katrsi zina, kas ir mērbekieši un
Mērbeka. Tie ir angļu joslas latvie­šu
teātra • aktieri, Icas padarījuši sja-venu
šo vācu ciemu. Bet šie nu saka
— mērbekieši no Blombergas. Pē-
SLUDINĀJUMI
,JLATVIJAS" ABONEMENTS,
paaūtinot laikrakstu pa irtseviSķiem ek­semplāriem
(Udz 3 eks. iesk.), maksā
DM 3.- mēnes! DM 0,50 par piesū-tBanu;
paaūtinot kollektīvl •airāk par
3 ^eks. -- DM 3,— mēnesī par eksem­plāru:
pasūtinot uz ārzemēm un maksājot
VadiJS DM 3.- mēnesi + DM 0,80 par
piCSfiffgmiu. Sludinājumi maksā DM 0,70
par vienslejlgas nonpareille iespiedrindas
aizjņiemto t«lpa. Darba meklēšanas sludi-nāiumi
par puscenu.
Abonemtntji pieteikumi, sludinājumi,
naudas pārvedumi UTI korespondence adre-sējamaj
^Latvijai" llSb) Giinzburg/Do..
Bi'lr8ertneister*Landnjannplat2 7. . ,
Latvija itnāk trīs reizes nedēlā - otr- '. Bi
dienās, ceturtdienās un sestdienās.
t
Mans, mīļais ntaizmirstamais ^dzīves
druugs
J^LNIS OSKARS O Z O L S
dzimis 1919. g. 8. janvārī Bauņu pag. J
Matīšos, mirvs traģiskā nāvē š. g. 22. i
augusta. • R
Apbedīts .1. septembri Osnabrikā, Eihe
kapos.-^'
Dzijās sērās ^
. sieva Vācijā, māte un piederīgie
Latvij:;.
Sapni par dzimtam pagalvi likšu.
dīgi izrādās, ka teātris, kas ari pār­celts
no Mērbekas uz' Blombergu,
Mērbekas birģermeistaliŗaTnīpar slavu
turpināšot saioktieS' savā līdzšinējā
vārdā. I,
Veseru klaudzieni jūk I ar balsīm,
kuras puslīdz jēdzīgi kopā sastādot,
par Mērbekas teātra likteņiem un
nodomiem " varētu izjlīākt šāds. is-stāsts:
:
Teātra zaļā dredņauta raotors vēl
nebija lāgā atdzisis, akļieŗU' iedzīvi
no Mērbekas • uz Blombergu pārve­dot,
kad jau bijis jādodas turnejā uz
amerik āņu j oslu, lai laik ā pa spētu
sarunātās izrādes. Tādēļ arī-jaunās
mājvietas palikušas • neiekāntotak, at­stājot
mantiņas kaudzēs, ka no ma­šīnām
izsviestas. Pirmais pārbrau-ciens
no Blombergas līdz "^irciburgai
ildzis no pullcstenv sešiem' rītā līdz
sešiem otrā rītā. No , Vircburgas
teātris dodas uz Valku, ' Fišbāchu,
Neištati, Ansbachu -in Fuldu. Vis­lielākās
rūpes teātrim pašreiz tomēr
sagādā aktieru trūi^ums, Ijo da?i
teātra cilvēki emigrēīuši, daži. i^^stā-jušies
darba vienLbāsl Tā Vilhelmā
Tellā pēc ilgiem gadiem uz skatuves
atkal .redzams režisors Jānis Zaiiņš.
Daudz netrūcis, ka arī dramaturgs
Jūlijs Roze būtu padarīts īpar. alc-tieri.
Taōu spītējot vjislem trūku­miem,
teātris 3 a d a ^ b - b i ?pņēmies
turpināt.
,,Tiikko būsim mājās I l ū h t sāksim
mēģinājumus," stāsta režisors Ur-šteins.
Kāda izvēlēja luga nepare­dzētu
apstākļu dēļ' gaii nolikta pie
malas, bet drāmaturg'9. par roper-tuāi'U
ir nomodā. Tālākā nākotnē
lielākā inscenējumā '.'.varedzētas Šek­spīra
^Spītnieces precīb.ļL". Tā tad
— ir nodomi 'on arī griba tos veikt,
un .mērbekieši paliKs , tie uasi mēib?-
kieši arī Blomborgā. ' ^ i
T e o d o r s Z e l t i ņš
: Ziņas par Pēteri Dzeni nc) Sventes ļoti lūdz
dēls V. -Dzenis: {14a) St^utgart-Hohtjnheim,
\Vran!^cl5trasse 2. , (80)
izsaku vissirsnīgāko pateicību' visiem, it
\'is i em CM\VS vlri em — 53 j Civ. •.Mix: Depot.
3. CoY. bet it sevišķi, mācītājam Freima-ņa:
kungam • un pulkvedim • Silgaiļa kungam,
kas piedalliās mana neaizmirstamā vira Jāņa
Oskara Ozola izvadīšanā s. g. 1. septembrī
Osnabrikā,
(95) , .\nna Ozola.
t
Ir beidzis ci«st
adm, kapteinis-teitna^s
Herberts Juškevičs
dzimis 1899. g. 28. aprīlī Rīgā, miris 1948. g. 23'. abfustā Vircburgā. ^ •
Jel nerauJi,^manrac:ad labi klājas; ' • I :
bUFds-•ŗri;r7!i::;i^i;s;i:r\;kluv •' ;
i ••':^u n.k..;.: fiiiv..:;.-nvriis .Li!:)a Juškeviča.
kaut veselam cilvēkam tā nakts vi­dū
pasli dināj as gar aizkariem tāds
spīdīgs ķēms un jūs izberžat acis,-
bet tas nav sapnis; domāiju., arī jums
kļūtu nelabi. Ja vēl gribat uzgriezt
gaismu un tā nedeg, nu, varbūt
jums arī notirps kājas, ixa sirds
sāks lēkāt kā sienāzis."
„Vai tad tā? Ar ^ gaismu? Kā
jūs to zināt? Apbrīnojami!" es
Brikšņu' uzlielu,
„Ha — gauži vienkārša lieta! Ma-kuss
man piezvana un visu tā iz­stāsta:
hallueinācijas, elektrība, ne-degusi,
bet nupat atkal iedegusies,
tādi mošķi un nelāga dūša, -dze]:amā
mājās nekāda, esot izdzēris visu pēc
tās telegrammas; lai atbraucot, Die­va
dēļ! Griboties kādu cilvēku bla­kus,
Tibiņš kaut kur pazudis . . .
Saskaitiet, divi reiz ļdivi — četri, pēc
tam kad atradām viņu mirušu. Un
būtu bijis konjaiks ātrāk pie rokas,
varbūt. sirds vājums būtu pārgājis.
Bet tā, sēdot vienam tukšā 'dzīvoklī
ar visām bēdām un bailēm —
apopleksiija, lūdzu, kas teiks, ka
slepkavība?"
„Bet kā jūs veikli to puisi uzstie­pāt
uz liestes!"
„Jā, redziet, Mākušs man zvana:
hailucinācrjas — it kā maska, ko
viņš no manis: dabūjis, pie tam vi­ņam
licies, ka pa'dzīvokli kāds stai­gātu.
Tibiņš, bez šaubām, pa spo­košanās
-laiku izgriezis aizsargus,
tad atkal iegriezis • un izlavījies ārā,
viņam pašam:sava atslēga. Pie tam,
laikam neievērojāt; cik viņam, bija
pavirši- aizsietas kurpes. Skaidrs,
novilcies, lai -varētu klusām staigāt,
pēc tam jau laikam uztraucies arī,
kaut kā sametinājis; pēc alkohola
arī nesmaržoja, es jau piegrūdos
Māt pārbaudīt. Domino tāpat bija
vajadzīgs: lai ari darbnīcā tumšs,
taču kāda maza- gaismiņa pa logu
iespīd; lai neatšķirtos no portjerām,
uzvilcis melno domino un ar. viepli
rokā mazliet pastaigājies. Varbūt
Makušs pēc laiciņa no pirmā nobīļa
atžirdzis un ķēries pie sērkociņiem,
tad Tibiņš lavījies ārā un aizsargus
atkal iegriezis: Tādēļ es domāju: kaut
kas ar, to hallucināciju nav kārtībā,
taisni tās elektrības; dēļ, citādi jau:
vai maz cilvēku^ kam ķēmi rādās!
Un Tibiņa. nav mjjās, bet kad pār­rodas'
— loti skaidrā prātā, kas nav
viņa dabā. Atsaucis ārstu, nepa­zīstamu
večuku, lai ātrāk viss būtu
jpa godam cauri. Un atceraties; kad
gribējām iet viņa istabā, viņš dikti
sāka ņurdēt pretī. Nu man- viss bija
skaidrs, gauži vienkārša lieta. Pro­tams,
muļķis. Varēja to masku tā
nobēdzināt, ka mēs trīs diennaktīs
meklēdami nesameklētu, • bet, lūk,
nebija laika padomāt im neiešāvās
jau arī; prātā, ka kāds varētu visu
to lietu atšķetināt. Galvenais, viņš
nezināja, ka Makušs man zvanījis
pa to laiku, kamēr šis bija izlavījies
ārā. To jau arī nevarēja zināt. Tā
vienmēr ar šitādām lietām iekrīt,
taisi, cik gudri gribi! Nu, ko darīsim
ar masku? Kārsim salonā augšā? •
Vai pagaidīsim/kamēr Mākušu ap­glabā?
Labāk tā. Noliekiet aiz' aiz­kara."
. ,.Labi.". es saku, .tas ir cauri, un;
tur nekā nevar līdzēt, bet kas no­tiks
ar pārējiem portretiem? Būtu
žēl ja aizietu bojā, tā taču Makuša
īstā dzīve, īstenā māksla!"
..Sakait, ko lai ar tiem iesāktu?
Pieņemsim, Mākslas muzejs nopirks
pārīti, tam nolūkam jau mēs arī da­žus
paņēmām. Un tas būs pēc, laba
laika, kad, visa šī lieta būs aprimu-sies,
kad : varēšu. tās gleznas vilkt
ārā. Pārēļās nopirks kādi draugi. —
es gan tādus nezinu— varbūt kādi
sapratēji. Ko^ar citām? Kaut taču
nebūtu to riebīgo ģīmju virsū! Viņš
tak. visu. Rīgu iznerrojis!- Vai man
tos likt veikalā, lai mūs suņiem,
norei?"
„Jā. jā," es saku, „bet tos varbūt
nopirktu paši gleznotie?"
Brikšņa samiedz acis:. ,,Skaidrs —
.dažu nopirktu bet tas., nav• mans
ve'ikals. mēs taču stāvam uz solī­das
bāzes, vai ne?"
. Hm." es saku, „protams, tā ir
sulida/'
. ;.Pareizi... Mēs nevaram- taisīt tā.-
1us jokus. Jūs redzēsit ka Tibiņu
ar -laiku velns paraus. Viņš neprā­tis
noturēties robežās, uzprasīs par;l
daudz, kādu dienu būs liels skan-
Brikšņa smejas: „Nav rakstīts' To
tacu katrs nelga pateiks ka. J
domāti un ka ta^isni tā viņi izslaS
un nevis ta, kā Makušs
agrāk gleznojis. Nē, nē t^^^
priekš mums." ^
Pirmdien Brikšņa aizbrauca «n.
bedīt Makuša māti, nedēļas beS
apbedīja Mākušu pašu.- Bi^a S
un svinīgas bēres, tanīs va^l^
redzēt daudz^us, ku;n viesistaba
viņs bija apgmījies, atetādams Z
piemiņu savus labi samaksātos saU
denos portretus, kuru sejas bija ar!
viņa slēptuvē darbnīcā, m nUZ
no viņiem nezināja, ko Makušs oar
viņiem bija domājis.
Tibiņu apstiprināja par mantinie.
ku; ar kaut kādām vekseļu operaci->
jām viņš saglāba ari vasarnīcu pec
kam Brikšņa teica, ka laik^
portretu dubultnieki jau sākuši
darboties, jo Tibiņam esat daudz
skaidras naudas.
Un kamēr viss tā gāja savu gaitu
mēs ari iz'likām salonā divas no ie-'-
pirktām ģīmetnēm (oriģināli bija
mirusi). Tās daudz' apbrīnoja
atskrēja pat kāds Mākslas al^adēini. :
jas docents,, kādreizējais Makuža
kolHēga, pēc tam daži profesori, ku-ŗiem
mēs parādījām arī pārējos
portretus. Viņi piegāja un atkāpās, '
un atkal piegāja un teica, ka neesot
Mākušu pazinusi ne kā cilvēku, ne
kā mākslinieku. Notika, kā Bribna
bija pareģojis: divas gleznas paņē­ma
muzejs, bet par Makuša mātes^
ģīmetni kāds privātais kollekcio-nārs
profesorus pārsolīja, tā ka :
Brikšņa lieliski nopelnīja.
Un uz šīm gleznām balstās visa
Makuša slava, kas' pārauga salonos
trieptos ' glud^mjus, tā ka to .
īpašnieki, kaut nedibināti kļuva vel •
lielīgāki. .Vārdu sakoit, kā parasti
pēc •mākslinieku nāves, viss ar viņu
gāja lieliski. Tad mēs nolēmām iz-likt.
vienu Makuša gleznu salonā kā
nepārdodaniu: un virs tās. pakārām,
nelaimes viepli. To ..pēkšņi, atcerē­jās
tie, kas bija^ kl'ā^rkad viņš to no
Briksnas • par . varit-izdabiJīa. Tie
pastāstīja citiem, :jm-' tā pie. viepļa
un JVEakuša gleznas'' daudzi stāvēja,
pārspriezdami dīvainās lietas, kas
norisinājās starp debesīm un zemi
un par kurām Brikšņa bija teicis,
ka tās esot gauži vienkāršas.
Tās arī bija vienkāršas: veikals
plai:d^a, bet sarežģījās taisni tā ie­mesla
dēļ, ko Brikšņa pats bija mi- ,
nējis. Viņam, lūk, patika, ka_tāds,
vieplis ir salonā, viņš nebija māņti­cīgs
ne par santīmu. Bet. es do­māju,
viņš arī nebija gluži il^die-nišķs
cilvēks, tādēļ, ka tādas lietas.,
mīlēja; viņš arī bija viens no tiem,/
ar kuriem' „kaut kas notiek". īste­nībā
tā. arī bija gauži vienkārša,
lieta. Es nezinu, vai tas bija noti­cis
taisni zem tā viepļa, kā vela.^;
melsa. īsumā: Briksnam bija viesī­bas.
Ūz rīta pusi nedaudzajiem pali­cējiem,
bija laikam sirsnīga sa-biedriba,
bija pietrūcis dzerama
Brikšņa atcerējās mazo kratuvīt:
kambari, nišā un gāja tanī vel kam.
ko pameklēt. Gāja un neatgrieza?
Liekas, viņš būs kritis uz
parketa pie kāpņu pagrieziena, Ka-veda
no salona pagraba stāva: tu ,
bija kādreiz bijusi noliktava. Vmu
atrada rīta gaismā salonā guam
Ārsts konstatēja sirds trieka }^
bija gauži vienkārša lieta. Sav.O"
likās tikai tas, ka arī nelanņj.
maska bija kritusi un sasķiduj;
trijos gabalos - paldies Diev "ļ;
Bet, es domāju, ari tas ir vien)^^^
izskaidrojams: varbūt vieplis n^^.
visai labi piestiprināts un norav
no āķa pēc Briksnas kritiena ^ra^^
satricinājuma. Un varbūt tas tie^^-,
nebiija nācis no Javas ^^^,%L
gatavots no pilnī^' neizkaltu^a
Chīonikā
Latviešu baleta trupa V^^^^
viesizrādēs Austrija -
Dornbimā, Bludencā un FeiOKii
Volfganga Dārziņa Variācija^ Pf^
oriģināltemu savu klavieŗKO"^^^
programmā uzņēmis v^^^ / j ^ ^ ^.
Kurts Dipners Leipciga._ ^
ņa Dipnera programma i>^-r4
un Prokofjeva darbi. ^
Pārvedot mums naudu pa ^"^^
neaizmirstiet uz pārveduma
otrā pusē atnmēt, par
m a k s ā j a l
•„n Nevv'spaper
^ . eUCOM Civii
fts Divisioo Publisher
^flm'- S^6t2 near
atjaunotas saruna
;ŽĶIRSANOS GAIDA N
^^^"^f Smu S o « e nolēmuši ti
«'"lUribu noraidīt jebkādu tālāku
t » 'K„« blokādes atcelšanu un s «ftlluP ziņām, rietmnvalstis g
J» T^.alisu^šķiršai.os jau tuvākajā to
^eubas W ^^j^t pēc Anglijas un Fran
iaanoŗ^^ļ'^'J Berlīnes jautājumu kom
oreses un radio komentatoru vien
^ / f ā arfLondonā stāvokli uzskata par l
• liekas būs nākošā nedēļa. Par to li
^'^^-'nnmfskā ziņojuma atlikšana par vie
opozS- i' Londonā cer, ka lī
\ " ' ^ £ ^ C s varēs-pacelt noslēpum
par visui kas,kopš jūnija sa
' ™ S n ē Loniionā izstrādātajās i
'SSs valstu vtedol^ļu saskaņošana. .
Prezi
klausīji
sīku ži"
:gaitii';a;i
tuvā'kaj
uzrunā
mību' V
aizsardz
ministr
sanāks"
vienībai
armija;
šad^s: s
mTiigie
kiem.
Angļu
optimis
pastāvēj
mes*' dl
skeptisk
loz vien
tomeŗ^
nozīme,
.grozā sa
sagaida
runāšos
notikum
ba laik
sekmīga
spriedē
ne tikai
Višķu ja
nes vai
• „Daily
Maskav
vaicā, V
pināt, i
n o j ^o
smaida, bet ķlfisē
ASV Lielbritānijas ļin Franci­jas
vēstnieku saruna ar' padomju
ārlietu ministru Molotovii Mas­kavā
sākās otrdien pl. Iļ7. fTā ilga
tikai pusotras stundas ļuņ- bija
isākā no visām līdzšinējām. Pēc
sēdes amerikāņu - vēstnieks Smiss
preses pārstāvjiem vienīgi pa­skaidroja,
ka rietumu piln|varotie
tikušies ar Molotovu un. Smirno-vu,
bet par turpmāko ļ apspriežu
termiņu vai/konrunike i izdošanu
nevelējās izt'eikties. ,Trīs ^vēst-nield
gain 'pmaidot , paskaidi'oja,
ka šī, droši vien; neesot bijusi
pedejā apspHede, un pēc tam de­vās
uz angļu vēstniecību, ilai tur
izstrādātu ziņojumus ; Londonai,
Vašingtonai un'ParīzeiJ i:
Pirms vizītes Kremlī, rietum­valstu
pilnvarotie vairākkārt ap­spriedās
savā starpā par jaima-jām
direktīvām, ko pirmdien bija
saņedusi no savām j valdībām.
Šiku ziņojumu par militār^liber-nātoru
sarunām Berlliē | diiiedz
franču gubernatora ģenerāļa Ke-niga
politiskais padomdevējs Se­du,
ķas Maskavā^ asistē franču
vēstniekam Šatano, bei B
sarunu lailiā bija deleģēts
oem. \_,,.^ BBČ
erlīnes
i(z tu-
St
\Kas I notiks B
ja sarunas Maskavā ne
nlea 2"' ^ ^ " ^ ^ ^ ^^"s" uz Berlīni
«nos, tad R»J! • . Ja saruna
rosības padomes apspriešanai
^ & a i ; S i ^ > r u sektoru®
. ^ seklo? Berlīne'p fran-r
i e t i ' P^e^^ 'Piegādi
•'^'^ franlL "n, ari ian5:lu
'T^- KauT.-^K,'' nav ļsevišķi
:^žvētu anlt, ^^*§de tad vēl
''''"-^ nekā stāvokli • b ū S
a ? & -'P^^^^s :vaia-
" ^atu iabk-"' lietum-
'^^i^m lai V \ nekā
•••;:?'"'^ānu ^^^^«1 vajadzībām
• • ' B e r l S n-^> ^isa tran-
'^"^ Pārs£,F.^°^Jā riedēlā vai-
4 h vidTf J par 26.000
Kape
Četru v
Maskavas
kumā cer
pagājušai
visam, s
nošaiļai
"kopīga di
traukta.
Par iem
nātoru a
pārtrauc
miem, B
Pondents
vienošanā
vusi redz
•nostāja s
blokādes
kopīgu va
P'lnJ.^ā pr
runāts trī
apsŗiriede
Kreiīnlī.:
Prastbas,'
jusi runa;
Pināšanu
in ķa
nators sa
instrukeii'
" .rniiitārgub
nonākušās